„Tu tā pat nemāki slēpties! Kāda tev jēga, tad no manis slēpties?”Ralfs izteiksmīgi jautāja un nopietni uzlūkoja mani.
„Tādēļ, ka tu vienmēr mani atrodi! Vai tad tas nav galvenais?”sapņaini ierunājos, un satvēru viņa plaukstu, kas no uztraukuma bija mitra.
„Vai mīlestība ir paslēpes?”viņš jautāja, un pavilka mani tuvāk sev.
„Es domāju, ka ir, jo tu nekad nevari zināt, no kurienes to tu atradīsi!”viegli iesaucos un ieskatījos viņam acīs, kas viegli mirdzēja.
Pēc šī teikuma izskanēja aplausi, un mēs abi atlaižot rokas un paejot sānis paklanījāmies publikai. Tā gan nebija pārāk liela, bet pietiekoši, lai būtu uztraukums uzstāties. Šis vairāk bija kā papildus skolai pulciņš, jo te varēja nākt ik viens, kas bija ieinteresēts uz aktiera mākslu vai tekstu skaitīšanu publikai.
Pulciņš notika reizi nedēļā, kas lika man mazliet vilties, jo viena diena nedēļā bija par maz, lai pilnībā izkoptu savu talantu.
Beidzot, kad publika bija beigusi aplaudēt, mēs ar Ralfu apsēdāmies vietās, kur bijām sēdējuši pirms tam. Zināju, ka kritiku par mūsu uzstāšanos saņemšu tikai, kad būs pilnībā visi uzstājušies, tādēļ iegrimu dziļāk mīkstajos krēslos.
Mīkstie krēsli bija vienīgais pluss, šai zālei, jo apkārt mums bija noplukušas sienas, un ejot uz skatuves dēļi zem mums negribīgi čirkstēja. Un dažreiz pat bija sajūta, kad vajag vien paspert lielāku soli, un jau atradīsies iekšā grīdā.
Pēc mums uz skatuves uzkāpa meitene ar taukainiem blondiem matiem, un apaļīgu augumu. Viņa bija diezgan īsa salīdzinoši ar mani, tādēļ, viņas apaļumi ļoti izcēlās. Bet viņas drēbes piedāvāja viņas izskatam vēl sliktāku iespaidu, jo tās parasti atgādināja miskasti. Ikdienā virsū viņai bija džinsi ar platajiem galiem, kuri bieži galos bija netīri brūni un vēl maika, kas ir divus vai pat vairākus izmēru par lielu no tā ka ir izstaipījusies.
Pat ja es spētu ignorēt viņas izskatu arī tēlošanā viņai nekad īpaši nepadevās. Viņas kustības bija pārāk tuklas, un izrunātie vārdi saraustīti, it kā viņa jeb kurā brīdī varētu sākt raudāt. Parasti viņas tēlošana nebeidzami ievilkās, tādēļ jau no somiņas, kas stāvēja piestutēta manam krēslam es izķeksēju ārā austiņas un telefonu.
Tad iespraudusi austiņas telefonā, es ieslēdzu mūziku, un atviegloti uzelpoju. Jau kuru reizi austiņas bija mani izglābušas no velmes vemt.
Es aizvēru ciet acis, un uz brīdi iegrimu dziesmas vārdos, kad jau sajutu vieglu pieskārienu manai rokai. Negribīgi atvēru acis, un pamanīju, ka visi, kas bija šajā telpā lūkojās uz manis. Ātri izņemdama austiņas no asīm jautāju:
„Kas noticis, kāpēc jūs visi lūkojaties uz manis?”
Pēc sava teikā nepiemēroti pasmaidīju, un aktiera pulciņa vadītājas seja sašķobījās.
„Kāpēc tu klausies mūziku, kad kāds uzstājās? Tās ir ļoti nepieklājīgi no tavas puses, un šī diemžēl nav vienīgā reizi, kad tu tā dari! Mēs šeit nākam, lai mācītos, un tu arī neesi miss perfektā!”viņa seja palika sarkanīga no dusmām.
„Es zinu, bet ja es gribētu kļūt labāka, tad noteikti šeit nenāktu, jo te neviena ievērības cienīga aktiera nav!”mani pēkšņi parāva dusmas, un es uzcēlos sēdus.
Tad sakrustoju uz krūtīm rokas, un nikni aplūkoju vadītāju.
„Viss tu tiec izmesta! Mums nav vajadzīgs viens skuķis, kura domā, ka ir pasaules naba!”viņš jau dusmās iekliedzās, un uzcēlās sēdus.
Es mierīgi viņu uzlūkoju un tik pat mierīgi atbildēju:
„Jūs mani nevarat izmest, ja manis šeit nebūtu, tad šis viss vispār nepastāvētu!”
Runājot par nākošajām daļām, izcils ir šis teikums-Ab altero expectes, alteri quod feceris.(Gaidi no cita to, ko tu pats esi viņam izdarījis)
Un jā vai man ir jāga turpināt šo stāstu?
