uzspēlēsim badmintonu
vai kādu citu onu
vai durakus, kāda starpība
izcepsim pankūkas, negaršīgas, bet mīļas
varam kafijas biezumos pazīlēt
es skatīšos tavās acīs un viss
kāda laime ir mīlēt
xxx
Es tevi nezinu, es nepazinu, vien smaržu, pieskārienu nešauboties minu. Es biju tu, bet dvēs’li nepazinu, ja spēšu nozagt, lūdzu neraudi.
Tu mani nejūti, tu nenojaut, vien viena vientulība kaktā klusi raud. Vien ledus ziedi stikla logos plīst. Tu esi tā, tu esi tā, kas mani nepazīst.
Starp mums plūst laiks, plūst milzu bezgalība. Kā viena nebeidzama mīlestība, kas varbūt nāks, kas varbūt, jā, kas varbūt tikai nāks.
Un nakts starp mums kā mirkļu labirints, kur sapņi apmaldījušies pie simta simts. Un kuros tad man vienkārši, tik vienkārši ir tevi noglāstīt. Un tad tev vienkārši, tik vienkārši ir mani noskūpstīt.
Xxx
Kā balti tauriņi sniegpārslas vējā,
Tirdziņos, torņos, pagalmos lejā,
Tik smalki, tik skaisti, tik graciozi.
Mans eņģelis glezno logā tev rozi
Visu sudrabpelēkā ledus dimantā.
Tu man esi tā, jā, tu man esi tā.
Kā balti tauriņi sniegpārslas vējā,
Griežas un virpuļo kristālu dejā,
Tik viegli, tik trausli, tik graciozi.
Zvaigžņu stundā tu man eglīti posi
Mīļš rūķis no ziemsvētku pasakas.
Tu man esi tas, jā, tu man esi tas.
Mēs balti tauriņi sniegpārslu vējā.
Es mīlu tevi. Tu mīli mani. Jā? Jā.
xxx
caur baltu miglu saule lēnām aust
vēl putni nedzied, gaismu neapjaust
vēl vējš tik vārs nakts rokās dus
tūlīt viss modīsies, vēl tikai brīdis kluss
vēl tavu plaukstu glāsta mani čuksti
pret manu plaukstu tavi sirdspuksti
kā putnēns mazs ar knābi viegli sitas
un zvaigžņu lietus līst un līst bez mitas
ir miegā sapņi mūsu savijušies kopā
kā divas varavīksnes vienā debess lokā
bet nu nāk rīts, uz dienu saule tīra aust
un mana sirds uz tevi atkal jauna plaukst
ievadi raksta tekstu
