Tikai pasakām ir laimīgas beigas.
Es pamodos savā istabā, savā gultā. Dīvaini, man likās, ka es nomiru. Es nomazgājos dušā un uzvilku adītu izstaipītu džemperi un melnus džinsus ar baltām laiviņām un nogāju lejā uz virtuvi. Virtuvē sēdēja Edgars un Niks.
"Labrīt!" es pateicu.
Viņi paskatījās uz mani, pieskrēja un apskāva.
"Hei, Hei es nevaru elpot!" es pateicu smiedmās.
"Tu beidzot pamodies!" Niks laimīgs teica.
"Beidzot? Es laikam neko netceros." es teicu.
"Tu noslīki." Edgars pateica.
Es pārbaudīju savu pulsu, tā nebija, laikam tas tomēr nebija sapnis.
"Bet man nav pulsa." es teicu
"Līna tu esi cīnītāja, tieši tāpēc tu it kā nomiri." Teica Niks.
"Cīnītāja? Kaut kur es to ju esmu dzirdējusi." es pateicu.
"Līna, lūdzu pasaki, ka tu neesi runājusi ar Rafelu!" teica Edgars.
"Es nezinu, es esmu runājusi ar kādu vīrieti, kad es zaudēju samaņu un arī viņš mani nosauca par cīnītāju." es teicu noraizējusies.
"Līna, tu taču neteici kā viņš var nokļūt uz Zemes!" viņs teica
"Nē, bet viņš teica, ka es viņam palīdzēšu tikt uz Zemes." es teicu "Un tagad izskaidro, ko nozīmē cīnītāja!"
"Cīnītāja ir būtne, kas sargā Zemi no ļaunuma, tu vari teleportēties uz citām dimensijām un tev ir zīme - tetuvējuma veidā visas muguras garumā eņģeļa spārnu veidā, tu esi kritušais eņģelis." viņš stāstīja.
Es aizgāju uz savu istabu un noņēnu džemperi es paskatījos uz savu muguru spogulī, tur tiešām bija eņģeļa spārni, ļoti skaisti spārni. Es nometu džemperi netīro drēbju kaudzē vannasistabā un uzvilku baltu topiņu, kas atsedz pusi no muguras.
Es iegāju Luīzes istabā, viņa mani apskāva un pateica "piedod!"
"Par ko man tev ir jāpiedod?" es jautāju.
"Par to, ka es ar tevi nerunāju, kad mans brālis aizbēga!" viņa teica.
"Viss jau sen ir aizmirsts." es pateicu un pasmaidīju.
"Nu, ko ejam ēst brokastis?" es pateicu un mēs nogājām lejā.
