21. nodaļa.
Matīsam iezvanījās telefons un tā viņš uzsāka pus stundas garu sarunu ar savu draugu. Puiša mašīna viegli ripoja pa taisno šoseju,kura šķita nebeidzama. Atkal šis garais ceļš līdz Kristapa mājai. Kāpēc viņš dzīvo tik tālu? Tā kā es nespēju izturēt sēdēšanu bezdarbība,plakstiņi kļuva smagi un es iemigu.
Goda vārds – otreiz es vairs nebaukšu šurp. Kad piecēlos,mašīna vēl brauca. Dieva dēļ,kaut mēs būtu tuvu. Atglaudu matus un palūkojos uz Matīsu,kurš cītīgi turēja stūri.
- Ja gribi dzert, cimdu nodalījumā ir ūdens.
Viņš pateica ,nenovērsies no ceļa. Uzspiedu uz pogas,kas atvēra nodalījumu un izvilku negēzētu ūdens pudeli. Uz tās bija uzzīmēts puisītis ar cepuri,kurš vilka spaini no akas.
Ūdens uzdzena manī mazliet dzīvības, bet joprojām jutos briesmīgi ,cietā krēsla dēļ.
- Esam tuvu?
Izmisīgi ierunājos.
- 15 minūtes.
Šāda atbilde mani apmierināja. Iekārtojos normālā pozā uz krēsla un piesprādzējos.
- Nepatīk braukt?
Matīss paņēma no manām rokām ūdens pudeli un atkorķēja to vaļā.
- Nogurdina.
Balss mazliet krakšķēja. Noklepojos.
- Mani arī.
Viņš atdzinās un iedzēra ūdeni.
- Nu, kāda domā būs tā Kristapa reakcija?
- Uz ko?
Es paņēmu pudeli un noliku atpakaļ cimdu nodalījumā.
- Uz to,ka atbraucām.
Paraustīju plecus.
- Es viņu nepazīstu.
Matīss pamāja. Ceru,ka Reinis vairs nav pie viņa.
- Tu uztraucies,ka Niklāvs laidīs greizi ar to Lieni?
- Nē, es viņam uzticos.
- Un tā arī vajadzētu. Viņš nav tāds ...viens no tiem.
Mašīna nogriezās sētā un nobremzēja pie lielās, baltās ēkas. Pār ķermeni pārskrēja šermuļi,atceroties pēdējo reizi,kad šeit biju. Negribīgi atsprādzējos un izkapu no mašīnas. Uzlūkoju rozes,kas tāpat auga gar mājas sienu. Matīss pagāja man garām,ietdams taisnā ceļā uz mājas priekšdurvīm. Sākuma puisis piespieda zvaniņu,bet ,nesaņēmis atbildi,uzsita ar kulaku pa durvīm.
- Nedomāju, ka viņš ir mājās.
Matīss nosprieda,kad pienācu viņam blakus. Viegli paraustīju rokturi un durvis atvērās. Klusums. Matīss paspraucās man garām. Sekoju puiša soļiem. Viņš ienāca viesistabā.
- Šis gan labi dzīvo.
- Vecāki bagāti.
Paskaidroju.
- Skaidrs...
Matīss novilka. Apgajis apli ap istabu,viņš devās uz augšstāvu. Atkal jau sekoju viņam. Puisis gāja taisni pa koridoru, īsti nezinādams kurp. Apstajos pie Kristapa istabas durvīm un viegli uzsvilpu Matīsam. Viņš apstājās. Durvis nebija aizslēgtas,tāpēc tās ātri atslīdēja vaļā. Knapi noturēju līdzsvaru,lai neaizšūpotos durvīm līdzi.
Un tur nu viņš bija. Gulēja gultā ar seju pret spilvenu un viegli krāca. Ap gultas malām bija izmētētas pudeles. Gudri. Matīss apstājās man blakus.
- Tas ir viņš?
Pamāju un piegaju pie Kristapa.
- Kristap!
Iebļāvos. Puisis pārstāja krākt,nočāpstināja muti,bet necēlās. Saņēmu puiša plecu un sāku viņu kratīt.
- Celies!
Saucu otriez. Kristaps samirkšķināja acis un sķībi paskatījās uz mani.
- Ej prom....
Viņš izgrūda cauri sausajām lūpām.
- Kristap, bļāviens!
Šorei audz stingrāk nobļāvu viņam pie auss. Puisis pievilka augumu sēdus un izberzēja acis.
- Nu ko tev vajag?
- Nevis viņai, bet Lienei.
Matīss izlaboja.
- Lienei?
Kristaps momentā atdzīvojās.
- Ja tu zini, kur viņa ir ,saki. Man viņa jāsatiek,jaatvainojas. Ak Dievs,kāds es esmu muļķis.
Viņš dusmīgi norūca un piecēlās kājās.
- Lūdzu,aizved man pie viņas.
Viņš ieskatījās manās acīs. Varbūt vaina bija alkoholam,kas vēl smagi ritēja viņa asinīs, bet varbūt vaina bija tajā,ka viņš vēl mīlēja meiteni.
- Un kā lai es zinu,ka tu atkal nezvanīsi policijai? Šoreiz uz spēles nav likta tikai viņas drošība.
Sakrustoju rokas uz krūtīm.
- Es apsolu.
Viņš ātri noteica. Palūkojos uz Matīsu, kurš nesaparata neko.
- Nu bļāviens,man tev jāsamaksā? Ja tā,tad ņem visu ko redzi. Tikai,lūdzu,aizved mani pie viņas.
- Man nevajag tavu naudu.
Nošņācu.
- Tad braucam.
Matīss paziņoja un izgāja no istabas.
***
Visu ceļu atpakaļ mani nepameta doma, ka vest Kristapu šurp nav laba doma. Galu galā Liene aizbēga no viņa – mēs aizbēgām no viņa. Ko gan es domāju priekrītot viņu vest pie Niklāva?
Bet nu bija par vēlu. Mašīna apstajās Niklāva sētā un motors beidza rūkt. Gluži kā mana drosme izkūpēja gaisā. Es negribēju kāpt ārā.
- Lauma?
Matīss jautājoši paskatījās uz mani.
- Mēs darījām pareizi.
Viņš saņēma manu roku. Uzsmaidīju puisim.
Kristaps aizmugurē bija atlūzis. Vismaz lieki neburkšķināja pa vidu.
- Es vienkārši uztraucos par Niklāvu. Viņam ir tikai ome. Tikai es.
- Tu neesi tikai tu. Viņam esi TU.
Viņš uzsvēra vārdu ''tu''. Smaids atplauka vēl lielāks.
- Iesim.
Atlaidu Matīsa roku un izkāpu no mašīnas.
- Vecīt,celies!
Puisis atvēra aizmugurējās durvis un iesaucās, bet es devos iekšā mājā. Vai man bija jāuztraucas par to,ka pieķeršu abus skūpstāmies? Nē,es viņam uzticos.
Un man nebija jāviļas. Niklāvs cepa kartupeļus uz pannas,bet Liene grieza sīpolu. Smagi nopūtos.
- Lauma!
Niklāvs nosvieda dakšiņu un pieskrēja man klāt,stipri apķerdams.
- Ar tevi viss kārtībā...
Viņš nočukstēja. Atbrīvojos no puiša apskāviena un uzspiedu uz viņa lūpām skūpstu. Pazīstamajā,maigajām lūpām,kas lika man atkal aizmirst par apkārtni,par laika eksistenci,par elpošanu,par dzīvi.
No aizmugures atskanēja kliedziens.
Atrāvos no Niklāva. Virtuvē bija ienācis Kristaps.
- Liene,piedod.
- Nenāc man klāt!
Viņa spiedza, bet Kristaps neklausījās. Viņš braši nāca klāt meitenei.
- Liene,tu nesaproti...
- Es visu saprotu!
Viņa atkāpās un paķēra nazi no letes.
- Liene,nomierinies!
Niklāvs iejaucās un spēra soļus tuvāk meitenei,kas vienu brīdi tēmēja nazi uz Niklāvu ,bet otru uz Kristapu. Satvēru Niklāva roku,neļaujot viņam doties tālāk.
- Jūs visi esat sazvērējušies pret mani! Visi!
Viņa izmisīgi bļāva un pār viņas apaļajiem vaigiem sāka ritēt asaras.
- Mīļā...
Kristaps paspēra vēl soli tuvāk.
- Aizveries! Tu esi vēl lielāks nodevējs. Kā tu varēj? Es domāju,ka tu mani mīli.
- Es tevi mīlu, bet es esmu lielākais idiots pasaulē. Lūdzu,nāc ar mani.
Viņš pagāja vēl soli tuvāk meitenei. Nu arī virtuvē ienāca Matīss. Foši,viens liels šovs.
- Ejiet visi prom!
Viņa atkal bļāva. Es sāku vilkt Niklāvu prom no telpas.
- Liene,es zinu ,ka tā nebiji tu.
Kristaps iesāka.
- Tas biju es.
Viņš atdzinās.
- Man vienalga,ej prom no manis! Prom!
Meitenes rokās nazis stipri trīcēja un šķita,ka ik sekundi tas draud nokrist.
- Liene ,beidz akstīties.
Kristaps atsāka iet klāt meitenei, bet nazis smagi atcirtās pret puiša vēderu, tāpat kā Lienes kliedzieni manās ausīs.
Satraucoša nodaļa vakaram. Nezinu,kad nākamā, eksāmenu dēļ,bet esam pacietīgi. 
