Šajā nodaļā būs nedaudz mazāk teksta, nekā iepriekš, jo fantāzija sāk gļukot.
Have a nice day!
Patīkamu lasīšanu!
P.S. iepriekšējā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ups-7/718531
Šajā nodaļā būs nedaudz mazāk teksta, nekā iepriekš, jo fantāzija sāk gļukot.
Have a nice day!
Patīkamu lasīšanu!
P.S. iepriekšējā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ups-7/718531
Pie manis pienāca ārsts un `vēra` vaļā manas acis..
Man bija mazliet apdullums, jo saule, kas spīdēja pa logu - zagās tieši man acīs.
D. - Labrīt, mazā paciente! Kā šodien jūtamies?
A. - mhmm..
Es īsti nevarēju parunāt... mute bija sausa, kā tuksnesis un žoklis likās tik smags kā betons.
D. - vai vēlies dzert?
Es īsti nezināju vai dzert šajā gadijumā bija labi... ja reiz tievēju... bet kāpēc nepamēģināt?!
A. - mhm!
Es mēģināju pamāt ar galvu.
D. - es tulīt atgriezīšos!
Pēc kāda mirklīša palātā ienāca mamma.
Viņa mani apskāva.
M. - Mīļā! Tev viss labi?! Dakteris teica, ka pa visam drīz tevi laidīs ārā!
Es uzsmaidīju.
M. - tētis ir darbā, es gan atprasījos, lai tevi pieskatītu.
Dakteris ienāca atpakaļ un mēģināja mani piedzirdīt.
Pēc laika ūdens, ko biju uzņēmusi, aumaļām nāca ārā.
Dakteris bija uztraukts un iečukstēja mammai ausī pietiekami skaļi, lai es sadzirdētu.
D. - kļūst ar vien sliktāk.
Es ļoti centos nevemstīties, jo redzēju, cik ļoti mammai tas sāp.
Pēc kāda laika, kad viss manā ķermenī bija nostabilizējies, dakteris atstāja mani ar mammu vienu.
Mamma sāka dziedāt šūpuļdziesmu un es sāku raudāt, jo tik sen nebiju dzidrējusi mammu dziedam...
Es aizmigu.
.
Mani pamodināja Marta. Viņai rokā bija lieli baloni piepūsti ar hēliju un uz mana naktsgaldiņa (palātā) bija nolikta cepumu kārba.
M. - čau!!! nu, stāsti, kas jauns?!
Es pasmaidīju. Nevarēju parunāt, jo tas bija grūti.
M. - tu laikam mani neatceries, esmu Marta!!!
Es sāku smieties, taču mani smiekli izkalusījās pēc vaļa žagām, jo kā jau teicu - mute bija kā tuksnesis.
Marta pasmaidīja.
M. - iekod kādu cepumiņu!
Es nokratīju ar galvu.
A. - negibu.
Es centos runāt.
M. - tad varbūt iedzert?!
Atkal nopurināju galvu.
Pēc brītiņa palātā ienāca dakteris.
D. - Marta, būs labāk, ja tu tagad dosies...
M. - labiņi. Atā, Amiņ!
Es Martai pamāju.
Dakteris palūkojās man acīs.
D. - tagad tev būs jāsadūšojas piecelties, jo mēs dosimies pie māsiņas, nosvērt tevi!
Es biju nedaudz uztraukta, jo manas kājas likās kā piesistas pie gūltas.
Dakteris noņēma segu, es uzliku uz zemes vienu, tad otru kāju... Tad dakteris manu uzstutēja augšā un mēs devāmies ārpus palātas pa gaiteni līdz māsiņai.
Visi uz manis nemitīgi blenza, itkā es būtu mironis... Iespējams es tāda izskatījos, jo tikko biju pamodusies un mani manti bija izspūruši, taču nekādīgi neiedomājos saistīt to ar savu svara mazināšanos.
M;es beidzot bijām galā. Šķita, ka sirds tūlīt apstāsies, jo likās, ka noieti kādi 100 kilometri. Jutos iztukšota.
Dakteris mani apsēdināja krēslā un atstāja vienas - ar māsiņu.
M. - sveika, mana jaunā paciente! kā sodien jūtamies?
A. - vāji...
Centos runāt.
M. - vispirms izmērīsim tev asinsspiedienu..
Viņa izmērīja asinsspiedienu, izmērīja pulsu, noņēma asinis, nomērīja un tad nu bija laiks iet svērties...
Es biju sajūsmināta, jo jutu, ka tur vajadzētu būt mazam ciparam.
Es uzkāpu uz svariem un tas bija brīmums - es svēru nieka 38 kilogramus.
Māsiņa bija šokā.
M. - o - o. anoreksija...
Viņa pie sevis noteica.
Māsiņa mani aizsūtija uz palātu un lika atpūsties... Pirms viņa aizgāja, viņa man iebaroja sviestmaizi (ar varu, starp citu)
Protams vēlāk tas viss gan tika izvemts, taču es itkā jau biju apēdusi pusdienas.
Ap vakariņu laiku pie manis atnāca mamma ar lielu paplāti, kur atradās visādi gardumi kurus es ne pārāk vēlējos.
Kad biju izvēmusi arī tos, mamma pavēstīja, ka rīt beidzot es varēšu doties mājās.
Viņa mani atstāja vienu ar telefonu...
Mani māca ziņkāre - kas ir noticis ar Pēteri, tāpēc uzrakstīju Martai sms.
Čau! Ir kādas ziņas no Pēča puses?
Marta atbildēja :
Pēdējā laikā nav manīts... Kā jūties?
Es atbildēju :
skaidrs.. labi, es rīt došos mājās.
Marta atbildēja :
Jauki, tad jau drīz tiksimies, atā!
Es noliku telefonu maliņā un sāku lasīt žurnālu.
Ap deviņiem pie manis ienāca māsiņa un teica, ka man jāiet pārbaudīties.
Mēs gājām uz viņas kabinetu. Tur jau sēdēja mamma un gaidīja mūs.
M. - sveika, mīļā!
Mamma izskatījās ļoti noraizējusies.
Māsiņa palūkojās uz mani...
Mā. - mēs tagad iesim uz lielu telpu, kur tu apgulsies gūltiņā, mēs paskatīsmies, kas tev ir iekšā un tu būsi brīva!
Izklausījās diezgan baisi.
M. - neuztraucies, sauļuk!
Mēs devāmies uz to telpu.
Atgādināja vietu no CSI Miami slimnīcu `skenēšanas` telpām.
ļoti baisi.
Es apgūlos tajā ierīcē un viņa kustējās iekšā vēl vienā ierīcē, tad man gar acīm pārzipsnījās sarkans stars, kādu brīdi tur pagulēju un tad mani vilka ārā.
Medmāsiņa mammai iedeva visādus dokumentus un bildītes un tad mēs devāmies uz manu palātu.
Es iegūlos gultā.
M. - es palikšu šodien pa nakti, lai jau rīt no rīta mēs varētu doties mājās!
Es mammai pamāju un centos aizmigt... tas īsti nesanāca, tāpēc izlikos, ka guļu.
Tad mammai iezvanījās telefons... tas drošvien bija tētis...
Mamma pacēla klausuli.
M. - jā?!
...
M. - es palikšu pie viņas.
...
M. - labi.
....
M. - nē.
...
M. - kļūst ar vien sliktāk...
....
mamma sāka raudāt un nolika klausuli.
man tikai viens jautājumiņš. Ja meitenei ir 13 gadi, viņai ir anoreksija. Varētu man apskaidrot anoreksijas būtību( es it kā zinu, bet 38 kilogrami 13 gados nav tik maz, lai būtu anoreksija. Man tā šķiet. Paskaidro man, cilvēkam, kurš nav pētījis šo lietu.). Kad man bija 13, es svēru ap 40kg(kā kuru reizi:D), bet nebiju ne resna, ne baigi tieva. Garums man arī bija normāls. Ne īsa, ne gara. Ja tas ko maina. Vnk paskaidro, es vnk nesapratu