Undīnes monologs dienasgrāmatā0

Tā bija parasta skolas diena. Nē, kāpēc es meloju? Tā nebija parasta diena. Tas bija rīts pēc manas un Anša jaukās pastaigas. Otrais ... septembris. Un otrā skolas diena. Es nevēlējos iet uz skolu tikai fizikas dēļ, bet mani priecēja fakts, ka tur es atkal satikšu Viņu. Ak, Jūs taču nezinat, kas ir Ansis. Es pastāstīšu.

Tas bija vienpadsmitās klases pirmais septembris. Visi klasesbiedri jau bija sanākuši klasē un sasēdušies savās vietās. Man blakus brīva vieta. Esmu vairāk vienpate. Pa durvīm ienāca garš, stalts un gaumīgs puisis. (Tā vismaz spriedu pēc viņa apģērba un koptajām svētku kurpēm). Es tā aizskatījos uz viņu, ka nedzirdēju Baibas jautājumu.. viņa tur jautāja kaut ko par to, kā pagāja mana vasara. Mans skatiens novērsās uz Baibu, bet sirds cerēja, ka viņš apsēdīsies brīvajā vietā man blakus. Tas notika. Noskanēja zvans, klasē ienāca skolotāja, iepazīstināja mūs visus ar jauno klasesbiedru. Viņa vārds bija Ansis. Tik skanīgs un neparasts 21.gadsimtam! Viņš bija pārcēlies uz Valku no Rīgas. Klasē aprunājām vasaras spilgtākos notikumus. Es tā aizdomājos par Ansi, ka īsti nedzirdēju ne par Baibas burvīgo ceļojumu uz uz Turciju, ne par kaut kādu interesantu Ralfa izdomātu spēli. Kad noskanēja zvans no šī mācību gada pirmās stundas, klasei bija jādodas uz skolas svinīgo līniju. Ansis lūdza man parādīt, kur atrodas tualete un uzgaidīt, jo, ja atdalīsies no klases, nevarēs atrast aktu zāli. Es jutos pagodināta. No bērnības dzīvoju šajā pilsētā, bet draugu man, gluži tāpat kā Ansim, īsti nemaz nav. Kurš gan gribēs pavadīt pirmo skolas dienu vienatnē? Todien ārā bija labs laiks. Uzreiz pēc skolas mēs, kā jau lielākā daļa skolieku, iegājām kafejnīcā un apēdām pa garšīgai kūciņai un izdzērām gardus saldējuma kokteiļus. Izrādās, ka mūsu gaumes bija līdzīgas. Viņa joki bija tik uzjautrinoši, cik gards bija šis saldējuma kokteilis ar plūmju sulu. Es viņam parādīju jaukākās pilsētas vietiņas, kur mēs arī uzkavējāmies. Pulkstenis bija sitis jau 20:00. Ansis bija paspējis iepazīt mūsu mazo, jauko pilsētiņu. Viņš piedāvāja mani pavadīt mājās. Es vedu viņu pa savām ierastajām takām, bet kad nonācām līdz manai mājai, Ansis dīvaini uz mani paskatījās. Izrādījās, ka esam kaimiņi.



7:10...Tikko kā izrāpusies no gultas, es steidzu uz dušu. Parasti ceļos pēdējā, kad visi jau ir nomazgājušies, jo laiku, ko pavadu rindā ar dvieli, varu pavadīt siltajā gultā. bet nekā.. Vannasistabā vēl tecēja ūdens, bet pie durvīm labi varēja dzirdēt manu dziedošo māsu. Es šoreiz biju mierīga un ļāvu viņai izbaudīt silto ūdens straumi. Marijai īpaši neinteresēja, ka jau 8:00 sākas skola, bet pulkstenis ir jau 7:15. Mamma teica, ka vannasistabā viņa atrodas jau vismaz 20 minūtes. Ak, pusaudžu vecums. (Viņai ir 14 gadu) Izdzirdējusi mammas kliedzienu, Marija ātri vien noreaģēja un es tiku nomagāties. Mazā steigā es uzkrāsoju savas acis ar Marijas skropstu tušu. To es ikdienā nedaru, bet šoreiz arī man bija kādeļ censties. Cik dažreiz tomēr ir labi, ka viņa lieto kosmētiku un glabā to visiem pieejamā vietā. Zobos vienu zeķi, velkot kājā otru es slīdēju pa trepēm virtuves virzienā. Mums ir ļoti gādīga mamma. Uz galda jau gaidīja termokrūzes, kurās iekšā silta kafija vai tēja, bet pie tām piestiprinātas oriģinālas zīmītes ar labas dienas vēlējumiem. Izdzirdējusi tēta mašīnas tauri, es ātri apāvu kājas baltajās kediņās un devos uz mašīnu. Katru rītu tētis ved mūs uz skolu, jo tā ir ātrāk. Marija vēl tikai mājās lēni krāmēja somu. Pa to laiku es pamanījos ievērot, ka Ansis ne pārāk ātrā solītī dodas uz skolu. Laikam arī viņš no rītiem bija sapņotājs. Es teicu tētim, ka šorīt iešu kājām, aizbildinoties, ka vēlos rīta pastaigu. Es gāju raitā solītī pa Anša pēdām, cerībā viņu noķert, un tad Ansis atskatījās. Viņš sagaidīja, līdz panākšu viņu un kopā mēs devāmies tālāk. Mēs tik ļoti aizrunājāmies, ka pavisam aizmirsām par skolu. Nedomāju, ka pirmā nobastotā stunda jaunajā mācību gadā būs jau pirmajā mācību dienā. Ieradāmies skolā, un jau puse no 1.stundas bija pagājusi. Otrā stunda bija fizika, un mēs devāmies kabineta virzienā. Es parādīju Ansim bibliotēku un pastāstīju dažādus iteresantus faktus un notikumus, kas saistās ar mūsu skolu. Diena ritēja, es palīdzēju Ansim iejusties. Visās mācību stundās mēs sēdējām blakus. Visus šos 10 gadus es biju teicamniece, bet kas notiks, ja stundās manu prātu nodarbinās Viņa asprātīgie joki nevis mācības? Vai ir iespējams iemīlēties dienas laikā? Vai šī mīlestība prasīs upurus?