Un tas nekas, ka netīku jums.9

Atmiņu miriādes

Es atceros kā reizes piecas es Tevis dēļ raudāju, un asaras ritēja pār vaigiem kā negaisa laikā lietus lāses gar loga rūti. Es atceros tās reizes, kad mēs nemitīgi staigājām pa tukšajām un sen citu acīm aizmirstajām ielām, meklējot domās pavedienu kā uzsākt panīkušo sarunu, taču, tajā pat laikā, mums nebija nepieciešams runāt, lai sajustu otra tuvumu, mums pietika ar to, ka gājām blakus nepieskaroties. Es atceros, ka man ar to pietika.
Turpinu prātā pārcilāt tās reizes, kad gribēju dusmoties uz Tevi, bet nespēju, jo, ik reiz saņemot kādu ziņu no Tevis, sirds sāka lekt kā satrauktā dejā, piemirstot, ka pirms mirkļa vēlējos Tevi kā neveiksmīgu zīmējumu uz baltas lapas, izdzēst. Es to atceros un tā ir vēl arvien.
Paveros laukā pa puspavērto logu un redzu soliņu, uz kura tu, it kā netīšām, pieskāries manai rokai, un es vēlējos kaut mirklis apstātos, bet tu samulsis, savu roku atvilki nost, bet es pie sevis klusībā lūdzu, kaut tā atkal gultos uz manējās. Es to atceros un man pietrūkst tava pieskāriena.
Es atspiežos pret soliņa malu, kur mēs mēdzām sēdēt un skaitīt zvaigznes, meklēt zvaigznājus, kurus mēs nemaz tik daudz nezinājām un nācās aprobežoties ar Lielajiem un Mazajiem Greizajiem Ratiem. Bet pēc laika tapa citi, mūsu pašu izveidoti zvaigznāji, kurus bez Tevis vairs neprotu atrast. Un soliņš. Tas arvien ir saglabājis savu burvību ar visiem uzrakstiem, kas tur bijuši pirms mūsu ierašanās, un arī tagad, kad sēžu šeit viena. Es atceros un man pietrūkst tavas klātbūtnes.
Stāvu zem bērza lapotnes un mēģinu atgūt sajūtu, kas bija tajā lietainajā dienā, kad izmirkuši meklējām šeit patvērumu un tavas lūpas pirmo reizi, neveikli, bet patiesi maigi, skāra manējās, ka laiks uz brīdi apstājās un pasaulei bija jāizgaist, pat tad, ja tā to nevēlējās. Pati sevi es lūdzu, kaut nu tagad nenoģībtu, jo bija bail pazaudēt tavu siltumu, kas vēl arvien guļ uz manām lūpām, auguma, dvēseles un prāta. Es to atceros un man pietrūkst tavas burvības.
Gaujas krastā nekas nav mainījies, tās pašas smiltis, kurās jokojoties cēlām smilšu pilis, vēl arvien glabā tavu silto plaukstu pieskārienu, tavu smaidu un skatienu, kurā varēju vērties sekundes, minūtes, stundas, dienas, mēnešus, ja būtu iespēja-gadus. Un krasts, kurā ikdienas iegremdējas simtiem pēdu, vēl arvien šķiet mūsējais, jo tajā pirmajā siltajā pavasara dienā, kad tu mani pacēli uz rokām, ienesi ūdenī un atlaidi mani tur, līdz ceļiem saltajā ūdenī, aizvien ir ierakstītas mūsu jūtas. Es atceros, ka ūdens kļuva silts no tava skāviena.
Es eju. Turpinu iet pa domu galaktiku, pa atmiņu miriādēm, klejoju tur stundām. Ne reizi neko nenožēlojot, tikai jūtu iesmeldzamies vilšanos sirdī. Mazliet degoši iesmeldz alkas pēc visa bijušā, pēc vēlēšanās atgriez bijušo, bet es turpinu maldīties aizgājušajā, dažreiz darot sev pāri, dažreiz iepriecinot.

Uz lapas nokrīt asara, tā saplūdina tinti un atmiņas arī.