Ieskatījos ekrānā un kā izrādījās zvanīja Līga - tieši tas, kas vajadzīgs.
- Sveika, mīļā! - izdzirdēju, paceļot klausuli, - Un kādi plāni šodienai?
- Sveika, sveika! Gribu tevi mazliet apbēdināt, jo šodien jau kaut kas ir ieplānots. Un gribu tev lūgt mazu pakalpojumu, - gandrīz vai lūdzoši skaidroju.
- Žēl gan, taču, ja varēšu, noteikti izpalīdzēšu, - draudzene atbildēja ar skumju piesitienu balsī.
- Man vajag, lai tu pieskati Nadīnu, jo mēs ar Sandi gribam aiziet uz kapsētu. Nu tu jau zini, - noteicu meirīgā tonī.
- Protams, ka pieskatīšu. Un cik, tad jau pagājis...nu...kopš...avārijas? - Līga jautāja, īsti nevarēdama noformulēt jautājumu.
- Tieši pieci gadi, - noteicu, - Ja godīgi, tad biju par to pavisam aizmirsusi, taču brālis atgādināja.
- Labi, būšu pie tevis ap divpadsmitiem. Gaidi, bučas. Atā, - viņa noteica un es pat neko nevarēju pateikt, jo viņa uzreiz nometa klausuli.
Pēkšņi atskārtu, ka esmu galīgi zaudējusi laika izjūtu.
- Cik pulkstens? - pajautāju brālim.
- Tieši pusdivpadsmit, - viņš atteica, vēl joprojām sēžot man blakus uz grīdas.
Un es atskārtu, ka līdz Līgas atnākšanai vēl daudz kas jāizdara. Aizgāju uz virtuvi un sāku gatavot brokastis - auzu putru ar siermaizītēm. Sev uztaisīju kafiju, bet māsai ar brāli - kakao. Kamēr vārījās ūdens, aizgāju uz istabu pie māsas, kura bija "iegrimusi" multfilmā. Paņēmu pulti un nogriezu klusāk TV skaņu. To ievērodama, Nadīna pagriezās pret mani.
- Mēs ar brāli šodien iziesim un tevi pieskatīs Līga. Tu taču viņu atceries, vai ne? - jautāju, cieši lūkodamās māsā.
- Jā, man viņa ļoti patīk, - māsa atbildēja ar mirdzošām acīm.
- Viņa drīz būs klāt, bet tikmēr mums jāpabrokasto, - sacīju, jau iedama uz virtuvi, - Sandi, brokastis!
- Labi, jau nāku, - skanēja atbilde no istabas.
Ūdens jau bija uzvārījies un es sāku gatavot dzērienus, domās būdama jau citur.
Kad bijām paēduši un es - novākusi visu nekārtību virtuvē, pulkstenis jau rādīja 11:50.
- Pēc desmit minūtēm ieradīsies Līga, - skaļi sāku domāt. To pamanīju tikai tad, kad dzirdēju jautājumu, - Ko tu teici? - tas skanēja no istabas.
- Neko, - nedzirdami atbildēju, it kā atbilde būtu domāta man.
Pēkšņi satrūkos no durvju zvana, kas mani izsita no ierastā klusuma. Ejot uz durvju pusi, jau redzēju Nadīnu, kura skrienot pie durvīm, mani gandrīz nogāza. Viņa tik ātri slēdza vaļā durvis, it kā aiz tām būtu Ziemassvētku vecītis vai kaut kas tamlīdzīgs. Beidzot dabūjusi tās vaļā, Nadīna bez jebkādas vilcināšanās apkampa viesi. Un tikko tas bija izdarīts, viņa vairs nevarēja atrauties no Līgas.
- Sveika, mazā! - Līga iesaucās, arī apkampdama mazo māsu.
- Eu, bea, palīdzi man noņemt šo lipeklīti, lai varu ienākt iekšā, - sacīja draudzene ar milzīgu smaidu sejā. Tāds tas ir tikai līdzās Nadīnai.
- Nāc, nu šurp, lipeklīt, - piegāju un paņēmu mazo māsu pie sevis. Lieki teikt, ka viņa vienmēr tā uzvedās, ieraugot Līgu. Centos noturēt mazo māsu rokās tik ilgi, lai vismaz ļautu draudzenei novilkt apavus. Ar lielām pūlēm man tas arī izdevās. Parādīju Līgai, kur kas atrodas un mēs ar brāli bijām gatavi doties.
Līdz kapsētai bija ,apmēram, 3 km gājiens un šodien bija labs laiks, tā kā izdomājām iet ar kājām. Laigan bija maijs, laiks atbilda vasaras tveicei. Apmēram, pēc stundas bijām jau ieradušies kapsētā. Nebijām bijuši pasen, taču nekas nebija mainījies. Tās pašas taciņas, tie paši koki un krūmi - viss kā atcerējos. Bija tāpat kā pirms pieciem gadiem, tikai sāpes manī bija rimušās. Ar katru dienu sāpēja arvien mazāk - šķiet šīs zudušās sāpes aizpildīja tukšumu manī. Pagāja laiciņš līdz atradām īsto vietu, kur nebijām sen bijuši. Blakus vecāku kapam atradās soliņš, kas jau sen bija nekrāsots. Tur mēs nosēdamies un iegrimām atmiņās... Tās iztraucēja kāda sacītais : - Sveiki - ...
