local-stats-pixel

Turpinājums. [46]1

169 0

EVA.

-Kur tad tu, mazā esi sataisijusies?- viens no puišiem ierunājas.

Abiem bija melnas jakas ar kapucēm un pelēki, pieguļoši džinš. Matus un seju es neredzēju, taču varbūt, ka labi vien ir. Abi bija gadus 20 veci, un pēc balss bija dzirdams, ka abi ir krietni iedzēruši.

-Nav vērts vaicāt. Mums tāpat nav pa ceļam.- drosmīgi atcērtu. Manī bija tik daudz niknuma, ka šie abi tipi manī pat bailes neieviesa.

-Paskat, drosmīga. Man tādas patīk. - otrs ierunājas un panāk man tuvāk.

-Kā tevi sauc? - pirmais ierunājās. Viņš izklausījās jēdzīgs, tāpēc atbildu.

-Eva. Un tevi?

-Mārtiņš.

-Ko tu čakarējies, vienkārši paņem viņu priekšā un viss.

-Aizveries, Klāv!- Mārtiņš nikni atcērt. -Es ar dāmu runāju. Ko tāda meitene dara viena šādā nomalē?

-Staigāju. Grūti saredzēt?

-Nē, es redzu diezgan labi.- viņš iesmejas.- Un zini, ko es vel redzu?

-Nu?

-Ka tu esi diezgan pievilcīga.

Jūtu, kā nosarkstu, taču labi, ka laukā ir pietiekami tumšs, lai puisis to neredzētu.

-B*e, man tas ir pieriebies! - Klāvs iesaucas, un nākamajā mirklī sajūtu viņa elpu uz mana ķermeņa.

Automātiski sāku spārdīties kliegt, un man par laimi nepagāja ne mirklis, kad dzērājs atradās uz asfalta.

-ES TEICU AIZVERIES!- Mārtiņš iekliedzas un iesper draugam pa vēderu, kas puisim liek sarauties čokurā.

Es saraustos no Klāva kunksta.

-Piedod, ka tev tas bija jāredz.- Mārtiņš galanti paņem manu roku un noskūpsta to.

Kaut kas man šajā puisī patika, bet kas? Izpurinu tādu domu no galvas un izrauju plaukstu no viņa tvēriena.

-Atvaino, man jāiet.- nomurminu un pagriežos, lai dotos tālāk.

-Uz kurieni?

-Nezinu, prom no tevis. - nomurminu, un jūtu, kā pār vaigu notek asara, jo jūtu, ka Mārtiņš man seko.

-Nebaidies. Es nekožu.- puisis iesmejas.- Nu labi, varbūt nedaudz, taču, apsolu, ka nesāpēs.

-Atšujies. Man ir draugs.

-Nekas, mēs varam pasaukt arī viņu. Man gan labāk patiktu, ja viņa nebūtu, taču arī tāds variants nav slikts.

-Es teicu ATŠUJIES.

-Es būšu piesardzīgs. Zvēru pie dzīvības.

-Ej soli to kādai citai. Man to nevajag. - automātiski paātrinu gaitu un dzirdu, kā arī puiša soļi paliek ātrāki.

-Nemūc, mums kopā būs labi. Tu nezini, ko es spēju dot.

-Nemaz negribu to zināt.

-Esi pārliecināta? Es spēju veikt brīnumus.

Drīz es būšu šķērsieliņas galā, kur spoži deg laterna.

-EVA! Nekļūsti smieklīga! Mēs abi zinām, ka tu to gribi.

-Tu maldies.

*****************************************************************************************

MARKUSS.

Man vajadzētu viņai sekot. Bļāviens, kāpēc gan man iezvanījās telefons es būtu viņu panācis. Mamma izjauca visu. Es pat nemaniju, pa kuru pusi viņa aizgāja.

Palūkojos pa kreisi. Man priekšā vērās gaiša iela ar laternām un pāris ekām, kur dega gaisma. Pa labi - tumša līkumana šķersieliņa, kur bija dzirdamas cilvēku balsis. Nospriedu, ka Eva devās pa galveno ielu un raitā solī devos uz priekšu.

***************************************************************************************

EVA.

-Liec mani mierā.

-Bet saulīt..... Es redzu, ka tev ir auksts, es varu tevi sasildīt.

-Nē, man nav auksts. Nesauc mani par saulīti. MAN IR DRAUGS.

-Beidz to visu laiku atkārtot. Es sapratu, taču tu viņu te redzi? Nē, tā kā....

-ATŠUJIES!- pagriežos pret puisi un, griežoties atpakaļ, asi atduros pret kaut ko.

169 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

ātrāk nākamo. :labi

0 0 atbildēt