Turpinājums. [40.]2

EVA.

-KLING - KLANG -

Mani uzmodina zvans pie durvīm. Interesanti, ka nemaniju, ka esmu iemigusi. Pieceļoties izmetu sev no klēpja picas šķēli.

-Ai!- iespiedzos un paceļu to no zemes.

Ieskatoties durvju actiņā, atcerējos, ka Artūrs apsolija man atnest manu kladi.

-Čau. Es ceru tu negaidiji ilgi!- nokaunējusies nomurminu.

-Nē. Viss kārtībā. - pusis iesmejās.

-Kas ir?

-Tev.. te..- viņš ar pirkstu apriņķo savai krūtežai un es palūkojos spogulī.

-Bļin!- iesaucos, ieradzīdama sev uz džempera kečupa traipu..- Piedod. Es iemigu.

-Nekas.

-Nevēlies picu? - ievaicājos.

-Nē, paldies.

-Neuztraucies, tev negadīsies kā man.- iesmejos.

-Viss kārtībā.- viņš jau kuro reizi atkārto un tad itkā pamožas.- Ā, jā, ņem savu kladi.- puisis pasniedz man melnu pierakstu kladi.

-Paldies.- uzsmaidu viņam.- Varbūt gribi tēju?

-Nē, paldies.Man jāskrien. Līdz rītam.

-Nu labi.- nomurminu un nolūkojos, kā puisis noskrien lejup pa kāpnēm.-Atā.

Bļāviens!- sevi domās nolamāju par savu neuzmanību.

Dzirdu savā istabā iezvanāmies telefonu.

-Kas tur vēl?- nočukstu un aizskrienu uz savu istabu.

Telefona ekrānā mirgoja Betas vārds, un mana pirmā doma bija necelt, taču tad apdomājos un uzspiedu "atbildēt."

-Jā.- mierīgā balsī atbildu.

-Tu mājās?

-Kur gan man citur jābūt? Man taču ir pamatots mājas arests.

-Eu nu beidz. Man ir problēma.

-Kāda? Gena uzzināja, ka tev ir 14?

-Beidz tas nav smieklīgi. Mums nav kur palikt.

-Kā tas ir?

-Viņam senči mājās.

-Un?

-Mēs gribējām iedzert tēju.- viņa ierunājas.

-Ā. Un kā es varu palīdzēt?

-Aizej kaut kut, lai mēs varētu padzert pie manis.

-Nē.- atcērtu.

-Kāpēc?

-Jo man ir mājas arests, turklāt, tu esi pie tā vainīgā. Tā kā tagad tev nākas ciest.

-Lūdzu!

-Nē. Nāciet. es jūs netraucēšu.- nomurminu, jo galvā iešaujas ideāls plāns.

-Nu nē, tas nav tā.

-Bet jūs taču gribējāt padzert tikai tēju, vai ne tā?

-Jā, bet...

-Bet?

-Nu labi, liec vārīties ūdeni, mēs drīz būsim.

-Okei. - iesmejos un nometu klausuli.

Man Gena nekad nav paticis, un, lai arī kā Beta man riebtos, es viņu atsvabināšu no tā čigāna.

-Nu tu redzēsi Genočka.- nomurminu un ieslēdzu vārīties ūdeni.

Pēc nepilnām desmit minūtēm klāt bija arī jaunais pāris.

Atļāvu viņiem pabūt divatā un tad devos uz viesistabu īstenot savu plānu.

-Kā tev, Elizabet, gāja pie ārsta?

-Kāda ārsta? - meitene klusi ierunājas.

-Kā - kāda? Ginekologa. Tu taču taisijies šodien iet.

-Kāpēc?

-Tu šodien ta kā pa gaisu. Sakarā ar bērniņu. Neatceries? Tev taču vakar bija tik slikti. Par svētdienu nemaz nerunāsim.

Gena sāka klepot. Acīmredzot, aizrijās ar tēju. No šoka, protams.

-Ko tu muldi? - Beta nu jau skaļāk ierunājas.

-Zini, man jāiet.- puisis nomurmina.

-Nē, pagaidi. - Ierunājos un palūkojos uz pulksteni, jo drīz sāksies pats labākais.

-Ko?

-Man tev kas jāparāda. - nomurminu un izņemu no kabatas pozitīvu grūtniecības testu. -ņem.

Puisis trīcošām rokām paņem testu un lūkojās uz abām svītriņām.

-Tā ir tiesa?- viņš palūkojas Betu un tad uz mani.

Es piekrītoši pamāju.

-M.. man jāiet.- puisis nomurmina un tiklīdz viņš ir atvēris durvis, atduras kā miets, jo dzīvoklī ienāk Betas mamma.

-Kas šeit notiek? - viņa ievaicājas nejauki palūkojoties uz mani.

-Nezinu. - nomurminu un uzskrienu uz savu istabu.

Pa durvju spraugu nolūkojos notikumu gaitā.

-Kas tas?- sieviete izņem no Genas rokām grūtniecības testu un neticīgi palūkojas uz Betu.-Tā ir taisnība?

-Mēs.... Nē. Mēs tikai pārgulējām!

-KO JŪS IZDARĪJĀT? Nu pagaidi, es zvanu tēvam.

-Atvainojiet, man jāiet.

-Nē jaunais cilvēk, uzgaidiet. - Beas mamma ierunājas un aizslēdz durvis.

Šobrīd mani nedaudz māc bažas par to, cik laba bija mana rīcība, taču no vienas puses Betas mamma uzzinās, kāda ir viņas mīļā Betiņa.