local-stats-pixel fb-conv-api

Turpinājums. [39]2

149 0

EVA.

Pie skolas jau stāvēja Betas tēta mašīna. Tas savā ziņā ir ļoti apkaunojoši, jo Beta tikko aizgāja ar kaut kādu meiteni, bet man atbrauc pakaļ pie pašām skolas durvīm.

-Čau.- Betas tētis mani pasveicina.

-Labdien.- nomurminu un iemetu somu aizmugurējā sēdeklī.

-Kā gāja skolā?

-Iztiksim bez pieklājības. Vienkārši dariet, kas jums jādara!

Vīrietis parausitija plecus un slaidi apgriežoties izbrauca no skolas teritorijas.

Brauciens tika aizvadīts klusumā, un tas ir labi, jo ne ar vienu negribēju runāt. Tas bija nožēlojami.

Kad piebraucām pie mājas, Betas tēvs kādu laiku stāvēja, lai pārliecinātos, ka esmu mājās. Jutos kā pirmklasniece.

Dzīvoklī valdija klusums. Tik kluss vel nebija bijis. Pirmais, ko izdaru - pieeju pie ledusskapja, lai uztaisītu kaut ko ēdamu. Ledainajā kastē bija pāris olas, žāvēta gaļa un kečups. Sapratu, ka neko labāku šovakar tāpat nedabūšu, tāpēc uzcepu olas ar gaļu.

Iegāju savā istabā un ieslēdzu televizoru. Kanālā TV6 rādija "Dzīvās lelles", tāpēc nekavējoties izslēdzu televizoru. Tas bija slimi.

Paņēmu datoru un ļāvu tam savā nodabā ieslēgties. Laukā bija ļoti skaists laiks, un, ja man nebūtu sasodītais mājas arests, varētu ieziet laukā, un nedaudz paskriet. Lai gan tas šeit, Rīgas centrā, noteikti izskatīsies savādi.

Kamēr slēdzās dators pārģerbos mājas drēbēs - uzvilku tā saucamās "urlenes" un maiku ar lencēm. Protams, neiztiku arī bez čībām ar suņa purniņu. Tās man uzdāvināja mamma iepriekšējos Ziemassvētkos, tāpēc tās man ir ļoti mīļas.

Dators, klusi dūcot, bija pilnībā iesilis. Ieslēdzu skaipu un iegāju draugos. Skaipā nebija nekā jauna. Kā vienmēr. Es pat nesaprotu, kāpēc man to vajag. Draugos man ir viens jauns uzaicinājums - no Kristofera. Nospiežu "Apstiprināt" un aši aplūkoju, kas ir onlainā. Pirmais, kas man iekrita acīs bija Markusa bilde.

-Sasodīts. - nočukstu un izeju no portāla.

Man klusi ieburkšķas vēders. Laikam ar to, ko uztaisiju, tam nepietika. Sameklēju savu maku un nolēmu pasūtīt picu.

Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm iezvanījās mans glābējzvans.

-Septiņi eiro, piecdesmit centi. - piegādātājs man nomurmina. Viņš bija apmēram gadus 19 vecs puisis ar blondiem matiem, un, spriežot pēc viņa attieksmes un tā, kā viņš mani nopētija, noteikti vientuļs. Nu neko, kamēr makā grabināju centus, viņš mani novērtēja savā atzīmju skalā.

-Liels paldies.- uzsmaidu un izstumju viņu pa durvīm.

Tikko tās biju aiztaisijusi, kāds piezvanija pie durvīm. Noliku picu uz zemes un atslēdzu durvis. Korpusā neviens nestāvēja, taču uz paklājiņa bija neliela lapiņa. Aši pacēlu to un aizcirtu durvis.

"20009845. Pāvels Zviedris.:)"

-Zviedris. - iesmejos.- Manis pēc Priļučnijs.- noteicu lapiņai un iebāzu lapiņu kabatā, gadijumam, ja kādreiz atkal iegribas picu.

-Kas tas? - nomurminu, ieraugot, ka skaipā ir viens neatbildēts zvans.

No Markusa.

Viņš vēl bija pieslēdzies, tāpēc nolēmu piezvanīt atpakaļ.

-Čau!- ekrānā parādās viņa seja.

-Čau.- uzsmaidu un paķeru nazi, lai sagrieztu picu.

-Ko dari?

-Griežu picu.- pavicinu ekrānā nazi un iesmejos.

-Tikai uzmanīgi, labi? Viņš izskatās ass.

-Nav tik traki.

-Kā tev iet?

************************************************************************************************

MARKUSS.

-Labi, Kā pašam?- Eva atjautā.

-Normāli, paldies.

-Tu kaut ko gribēji?- meitene skatoties ekrānā vaicā.

-Vispār jā. Es gribēju aprunāties. - klusām atbildu,

-Par ko? - Eva pasmaida un nokož gabalu picas.

-Es gribēju... - iesāku, taču Eva mani pārtrauc.

-Piedod, man zvana. Es tūlīt.

-Protams.

-Čau, Artūr!- izdzirdu Evu sakām.

-Artūrs?- nočukstu.

-Tiešām? Labi, gaidīšu!- viņa smejoties atbild svešajam puisim.

Man ar to pietika. Aši pabeidzu sarunu un atslēdzos no skaipa. Aizcērtu portatīvā datora ekrānu un ar dūri nikni iesitu tuvumā esošajam spilvenam.

*******************************************************************************************

EVA.

-Pie manis ir tava klade.- Artūrs klausulē nosaka.

-Tiešām?- pārsteigti vaicāju, jo nezinu, kā tā tur gadijusies.

-Jā. Es tev viņu aiznesīšu. Atsūti pa sms savu adresi.

-Labi, gaidīšu.- pasmaidu un nolieku klausuli. -Piedod, svarīga saruna. Ko tu... - turpināju srunu ar Markusu, taču tad pamanu, ka mūsu saruna jau ir beigta, un viņš ir izgājis no skaipa.

-Dīvaini.- paraustu plecus un turpinu ēst iesākto picas gabalu.



149 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Ļoti patika. Ar nepacietību gaidu nākošo. ^^
1 0 atbildēt

Ātrāk nākamo!!!! emotion

0 0 atbildēt