local-stats-pixel

Turpinājums. [25]0

 146  0

Laimīgu visiem Jauno gadu! Lai Jums nākamgad daudz labi raksti top! :D

Un, lai Jums labi iet ar tiem Euro. emotion

********************************************************************************************

EVA.

Kopš mūsu tikšanās bija pagājušas trīs dienas. Pa šīm trim dienām emu paguvusi atgūties gandrīz no visa. Nolēmu, ka man tagad būs jauna dzīve. Galu galā - tagad es dzīvoju Rīgas centrā, plašā, skaistā divstāvu dzīvoklī, rīt es atsākšu iet skolā un es zinu, ka Markusss ir sveiks un vesels.

Markuss. Ak. Pat, ja vairāk viņu nesatikšu, zinu, ka viņam arī būs sāpīgi. Viss notiek tik pēksņi.

Kāds pieklauvē pie manām istabas durvīm. Kad atveru tās, neviena nav, taču uz grīdas paplātē nolikts šķīvis ar rīsiem un daudz daudz salātiem. Tagad, kad ēdiena smarža ir ielavījusies manā degunā, mutē saskrien ļoti daudz siekalu. Vēl mazliet un tās būtu izlauzušās ārā.

Paķeru paplāti un nolieku to uz nelielā galdiņa blakus gultai. Pārnesu klēpjdatoru uz gultu un ieslēdzu to. Es draugos neesmu bijusi tik ilgi. Noteikti ir sakrajušies tik daudz jaunumi.

Kamēr dators lēnām iesila, aši izēdu savu šķīvi. Uz tā palika tikai nedaudz redīsi, jo tos es neēdu.

Man bija trīs vēstules. Divas no tām bija no Markusa. Abās bija izteikta liela vēlme mani satikt. Ātri pārlaidu tām acis un izdēsu. Trešā ziņa piesaistija lielāku manu uzmanību.

Tā bija no Ritvara. Vēstule bija rakstīta vakar. Nedomājot atvēru to.

"Čau", tajā bija rakstīts. "Rīt būšu Rīgā, tāpēc būtu jauki, ja mēs varētu satikties. Zinu, ka negribi mani redzēt, kur nu vēl runāt, taču tas ir patiešām svarīgi."

Pārlasiju ziņu vēlreiz un vēlreiz. No vienas puses viņam ir taisnība- par spīti visam, kas ar mani līdz šim noticis, es negribu viņu redzēt, tācu no otras puses - es gribu paskaidrojumu. Man noviecās, kad pamaniju, ka puisis ienāca onlainā.

"Čau. :)" rakstiju viņam. "Domāju, ka satikšanās mums abiem nāks par labu. Kur tiekamies?"

Puisis atbildēja nekavējoties.

"Tiekamies trījos, Origo. Tad jau sazvanīsimies."

Paskatijos pulkstenī. Bija desmit. Iegāju Googlē, lai apskatītos, cikos kursē autobuss, taču tad nolēmu, ka vieglāk ir izsaukt taksi.

Izgāju no draugiem un izslēdzu datoru. Noliku to atpakaļ uz galda un ielūkojos spogulī. Man pretī lūkojās nevīžīgi tērpta, rētām noklāta meitene ar netīriem matiem. Nolēmu, ka laiks sevi nedaudz sakārtot.

Izņēmu no skapja dvieļus un devos uz vannasistabu. Mājās neviena nebija, tāpēc varēju visu darīt pēc sava prāta. Sameklēju skapītī šampūnu un savu mīļāko dušas želeju. Tā smaržoja pēc meža ogām. Izģērbos, ietinos dvielī, noregulēju perfekto ūdens temperatūru un atdevos trīsdesmit laimes minūtēm.

*******************************************************************************************

MARKUSS.

-Vecmamm?- vaicāju omei, kas liek cepeškrāsnī pannu ar cepumiem.

-Jā, Markuss?

-Ko tu teiktu, ja es uzaicinātu pie mums viešņu?

-Tu domā to meiteni?- viņa pasmīn.

-Kā tu...?

-Es taču visu sajūtu.- viņa viltīgi smīn.

-Labi, jā. Viņu. Tu atļautu? Viņa ir daudz ko pārdzīvojusi, un es domāju, ka lauku miers un klusums viņai tieši nāks par labu.

-Ja evi tas padarīs laimīgu, tad, jā, es piekrītu.

-Markuss! Es braucu uz slimnīcu!- tētis iesaucas no otras istabas.

Es uzsmaidu omītei un viņa, itkā iedrošinot, pamāj ar galvu.

-Tēt, es braukšu tev līdz.

-Nē, Markuss, tev tas nav obligāti jādara.

-Nejau mammas dēļ. Man vajag satikt Evu.

Tētis zīmīgi uz mani paskatās, bet beigās piekrīt. Pa ceļam pastāstu viņam savu ieceri, izmitināt meiteni pie mums.

Vienīgais, kas mani uztrauca, bija tas, ka nevarēju viņu sazvanīt. Viņas telefons bija izslēgts.

Nekas, nodomāju, mēģināšu sazvanīt, kad būšu Rīgā.

******************************************************************************************

EVA.

Bija jau divi, un nolēmu,ka ir īstais laiks, lai sāktu taisīties. Mati jau bija pilnībā izžuvuši, tāpēc vienkārši tos saķemmēju. Nolēmu ģērbties pēc iespējas smukāk, lai Ritvars saprastu, ko viņš ir iemainijis pret Adriju. Protams, neģērbos pārlieku izaicinoši, vienkārši, lai viņu nedaudz moka sirdsapziņa.

No skapja izvilku oranžo kleitu un melnos legingus. Šī bija mana mīļākā kleita. Laukā nebija diez ko silts, tāpēc paķēru arī melno putekļmēteli. Uzvilku zābakus ar papēžiem un biju gatava doties. Pēdējā mirklī uzklāju nedaudz skropstu tušas.

Tikai tagad pamaniju, ka man ir izslēdzies telefons. Man vel bija laika, tāpēc uzliku to nedaudz uzlādēt, lai Ritvars varētu mani sazvanīt.

Pēc pāris minūtēm izrauju lādētāju no kontakta un izsaucu taksi.

Tas atbrauca vēlāk nekā solija, taču šoferis brauca gana ātri, lai es paspētu.

Pie ORIGO biju tieši pec piecām minūtēm trijos. Tiklīdz izkāpu no takša, iemirdzējās telefona ekrāns un tajā parādijās Ritvara bilde.

-Jā, esmu jau pie ieejas.- nomurminu, tiklīdz paceļu.

-Labi, iešu tev pretī.- viņš atsaka.

Es ieeju veikalā un tur nu viņš bija - puisis no Kuldīgas.

-WOW, labi izskaties!- viņš neslēpj savu izbrīnu.

-Paldies. - smaidot atbildu un ļauju, lai puisis mani apskauj.

Tikai pēc šī draudzīgā žesta, pamanu, ka mūs vēro.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000