Šodiendienai pēdēja daļa. Man ir arī jāmācās. :D
Nevaru aizmigt. Man ļoti nāk miegs, bet es nevaru. Man liekas, ka VIŅŠ ir visur. Man gribas bēgt, bet uz kurieni? Man ir jānomierinās. Citās naktīs es būtu ņēmusi savu telefonu un klausījusies mūziku. Bet es pat to vairs nevaru. Man ir bail. Es baidos no nezināmā, no fantoma.
Es vairs nevaru. Man liekas, ka es smoku nost. Es vairs nevaru paelpot... Kas notiek? Lū, nomierinies. Viss būs labi.
Es klusām piecēlos, lai neuzmodināt blakus guļošo Lieni. Es gribēju iziet uz balkona, paelpot svaigu gaisu, nomierināties. Bet es to nevarēju. Ja VIŅŠ mani vēro. Ja VIŅŠ redzēs, ka esmu pie Daniela. Es nevaru apdraudēt Daniela dzīvību. Viņš ir izdarījis tik daudz priekš mani...
Nolēmu doties uz virtuvi. Klusām pagāju garām Daniela un Nika istabai. Ieraduma dēļ gribēju ieslēgt gaisu, bet nodomāju, ka VIŅŠ mani varēs ieraudzīt. Nopūtos un apsēdos pie galda. Mēģināju sakārtot domas. Virtuvē bija patīkami vēsi. Es ieklausījos klusumā, es skatījos uz tumsu. Es cerēju, ka viņi dos man atbildi... Bet tumsa klusē, klusums neko nesaka. Es juku prātā... VIŅŠ grib, lai juku prātā.
Pēķšņi kaut kas pieskaras pie manis. Es gribēju kliegt, saukt palīga, bet mani apturēja iekšējā balss. Es centos skatīties tumsā. Es redzēju siluetu. Cilvēka siluetu.
"Kāpēc tu neguli?" siluets sāka runāt.
"Daniel?"
"Tev vajadzētu pagulēt?"
"Tu mani nobiedēji!" es centos skaļi čukstēt, lai izklausītos dusmīga.
"Piedod," Daniels atbildēja, paņēma krēslu un apsēdās blakus.
"Lū..." Daniels kaut ko gribēja teikt, bet noklusēja.
"Nu?" es centos to maigi pateikt, jo gribēju zināt, ko viņš teiks.
"Zini... Emm... Tu esi ļoti skaista" viņš kautrīgi teica.
"Paldies!" es viņu apskāvu. Tas bija negaidīt gan priekš viņa, gan priekš manis.
"Lū, tu man jau ļoti sen pat....." Daniels teikumu nepabeidza, jo sāka skanēt melodija. Man atnāca izziņa. Es negribēju viņu lasīt, bet varbūt tas nav VIŅŠ.
"Tev to nevajag darīt," Daniels teica.
"Vajag..." es nopūtos.
Piecēlos un aizgāju pēc telefona. Liene joprojām gulēja. Labi, lai vismaz viens izguļas. Es aizgāju uz virtuvi, jo negribēju viena pati lasīt izziņu. Es gribēju izlasīt izziņu, bet Daniels iesāka runāt: "Luīze, vienalga, kas notiks, tev jāzin, ka tu man daudz vairāk nozīmē nekā tu domā. Luīze... Es tevi mīlu!"
Klusuma brīdis. Es nevarēju noticēt. Daniels mīl mani.
"Neklusē, pasaki kaut ko!" Daniels teica. Kaut gan bija tumšs, es redzēju Daniela seju. Tajā redzēju uztraukumu. Es nespēju neko pateikt.
"Lū..." Daniels gribēja kaut ko teikt, bet viņš nepaspēja, jo es viņu apskāvu. Likās, ka šo žestu viņš nesaprata, tāpēc es viņu noskūpstīju.
"Tāda atbilde man arī der," Daniels teica. Es jutu viņa smaidu.
Taču šo brīdis bija tikai ilūzija. Man rokās bija telefons. Es atvēru SMS. Es neticēju, ko es tur redzēju.
"Mana mazā, beidzot esmu tevi atradis.
Man likās, ka tu slēpsies labāk.
Sestais stāvs, nopietni? Nekas.
Ahhh... Kā es priecāšos tevi atkal redzēt.
Drīz būs rīts...
Es beidzot redzēšu tavu seju, bet tu gan manu neredzēsi.
Bučas
XXX"
Vienlaikus ar mani Daniels izlasīja SMS. Es nezināju ko darīt. Toties Daniels gan zinājā. Viņš ātri uzmodināja Niku un Lieni. Viņš izstāstīja plānu, ko darīt tālāk. Niks piekrita, bet mums nebija izvēlēs. Plānus sākam realizēt jau tagad, jo rīt būs jau par vēlu....
