local-stats-pixel

Tumšās pagātnes ēnas (9)0

163 0

Tajā brīdī es metos skriet. Taču es nebēgu prom no šīs ielas. Es tieši no visa spēka metos uz atvērtajām mašīnas durvīm.

Kad biju jau iekšā automašīnā, atviegloti izelpoju gaisu. Iepriekš pat nepamanīju, ka biju aizturējusi elpu. Krūtīs uzbangoja mežonīgs prieks. Es tomēr tiku vaļā no tā sekotāja.

Šobrīd nebija svarīgi tas, ka es nemaz nezinu, kurp mani ved. Par to es pat neiedomājos. Es vienkārši centos apspiest prieka uzliesmojumu. Tātad pagaidām es dzīvošu.

Tikai pēc dažām sekundēm es biju tiktāl nomierinājusies, ka varēju domāt par kaut ko citu, izņemot savu brīnumaino izglābšanos.

Vispirms es aplūkoju mašīnas salonu. Sēdekļi bija no melnas ādas. Arī pārējais viss bija melns. Tik forši. Ja es gribētu mašīnu, es laikam vēlētos kaut ko līdzīgu. Bet es taču nemāku vadīt! Kāda tad jēga no mašīnas? Domās sev nosolījos iemācīties braukt.

Tālāk aplūkoju vīrieti, kurš sēdēja pie stūres. Zinu, ka to vajadzēja izdarīt pirmo, bet man bija bail uzlūkot viņu. Man bija bail, ka šis cilvēks arī būs viens no tiem melnajiem vīriem.

Viņa seju laiku pa laikam apspīdēja gaismas. Tikai to dēļ es vispār varēju saskatīt kaut ko no viņa sejas. Vīrietim bija zeltaini brūni mati, kas bija pavisam izspūruši. Viņš pats izskatījās izmocīts. Par to liecināja tumšie loki zem acīm. Es viņu nepazinu, bet man jau bija žēl šī cilvēka, kurš mani izglāba no drošas nāves.
Kaut gan, nevar jau zināt, varbūt viņš pats vēlas mani nogalināt? Nē, nu tad taču viņš mani vienkārši atstātu tur. Bet varbūt viņam kaut ko vajag no manis?

Uz mēles dega vairāki jautājumi, kurus es neuzdrošinājos uzdot. Es nezinu, vai tas bija kautrīgums, vai bailes, kas man neļāva kaut ko prasīt. Taču visi jautājumi palika neizteikti. Tie tā arī palika man prātā un mocīja mani visu ceļu.

Izklaidīgi paskatījos uz spidometru un šausmās gandrīz palecos savā krēslā. Tad satraukta palūkojos pa logu un ieraudzīju, ka mašīna tiešām brauc ļoti ātri. Ielas un mājas zibenīgā ātrumā traucās mums garām. Taču, sēžot mašīnā, es pat nejutu lielo ātrumu.

- Ak šausmas, piebremzē! Mēs taču avarēsim! - šausmās iesaucos. Brīnums, ka vēl neesam kaut kur ietriekušies. Nepazīstamais glābējs tikai neticīgi paskatījās uz mani.

- Es neavarēju. - viņš īsi atbildēja, bet nometa ātrumu par dažiem kilometriem. Nevarētu teikt, ka tagad braucām diži lēnāk, bet vairs es neko neteicu. Tāpat tam nebija jēgas.

Kādu laiciņu braucot, secināju, ka viņš tiešām brauc ļoti labi. Ne reizi nejutu, ka kaut kas noietu greizi. Ehhh... Ja vien es tā prastu.

Pēc brīža auto apstājās pie greznas privātmājas. Tā atradās gandrīz meža vidū. Interesanti, kurš ceļ sev māju tik vientuļā un noslēgtā vietā?

Aiz mums aizvērās metāla vārti. Izbrīnīta pavēros visapkārt. Gar māju bija liels žogs, kuram.nevarētu pārkāpt pāri. Tālāk no pagalma skanēja suņu rejas. Tie izklausījās tik... nikni. It kā vēlētos plosīt.

Šī māja vispār man atgādināja kāda mafijas bosa māju. Neapskaužu to, kurš te vēlētos ielauzties. Nodrebinājos no šīs domas. Bet vismaz te es būšu drošībā. Ja vien palikšu dzīva.

- Kāp ārā. - pat nebiju pamanījusi, ka vīrietis jau ir izkāpis ārā. Tagad viņš, atvēris manas puses durvis, stāvēja pasniedzis man roku. Es to satvēru un uzreiz sajutu paspiedienu.

Nezin kāpēc es jutos drošībā viņam blakus. Bija sajūta, ka šis cilvēks mani pasargās. Dīvaini.

Pateicīga mazliet uzsmaidīju un izkāpu no auto. Uzreiz aplūkoju visu pagalmu. Iepriekš nebiju pamanījusi dažus apsargus pie žoga. Tāda apsardze. Kam tā šeit vajadzīga? Vai tiešām mans minējums par mafijas bosu ir pareizs?

- Ejam. - vēl neatlaidis manu roku, vīrietis devās uz mājas durvju pusi. Man neatlika nekas cits kā sekot viņam. Man nelika mieru viņa balss. Tā likās kaut kur dzirdēta. Vai tiešām es viņu esmu satikusi? Vai arī atceros viņu no pagātnes? Nu nē, tas nav iespējams. Es taču nevaru neko atcerēties. Vismaz tā ārsti teica? Viņi taču nekļūdītos, vai ne?

Dīvaini bija arī tas, ka šī vīrieša balsī bija maigums. Tas tika slēpts aiz skarbuma maskas, bet es redzēju tai cauri. Viņš neprata mani apmānīt.

Jau no ārpuses māja izskatījās grezna, bet no iekšpuses tā bija īsta pils. Viss izskatījās tik smalks un ārkārtīgi dārgs. Es laikam pat nevarētu tam pieskarties, baidoties kaut ko sabojāt.

Uzreiz ieejot greznajā ēkā, pie mums pienāca vecs vīrs. Nezin kāpēc man šķita, ka viņš dīvaini skatās uz mani. Nē, nu tas jau ir paranoiski. Viņš mani nepazīst. Tas ir pilnīgi svešs cilvēks.

- Tā ir Annija. Viņa te kādu laiku padzīvos. Sagatavo viņai istabu. - svešinieks nevērīgi attrauca kalpotājam. Večuks tikai pamāja ar galvu un izskatījās ļoti izbrīnīts. Viņš apmainījās ar saimnieku skatieniem, bet vairs nekas netika teikts.

- Kapēc man te jādzīvo?- es nesapratu. Es taču viņam šeit neesmu vajadzīga! Ko viņš iedomājas? Nē, es te nepalikšu! Man te nav ko darīt.

- Kur tad tu taisies iet? - vīrietis izsmejoši jautāja. Kā kur? Ko viņš ar to domā?

- Es dzīvoju viesnīcā. - paskaidroju. Vai tad viņš to nezin? Man šķita, ka šis cilvēks zin visu par mani. Nu vismaz tādas elementāras lietas kā dzīvesvieta.

- Negribu tevi apbēdināt, bet... - viņš nepabeidza. Pēkšņās pārmaiņas balsī mani izbiedēja. Tā bija kļuvusi tik skarba un izsmejoša.

Vīrietis nepabeidza. Viņš tikai piegāja pie televizora un ieslēdza ziņu kanālu. Sākumā nesapratu, kāpēc viņš to dara. Taču, kad ieraudzīju liesmaino ēku, es visu sapratu. Tā bija viesnīca, kurā es biju apmetusies.

Šausmās pakāpos dažus soļus atpakaļ un aizsedzu seju ar plaukstām. Tātad kāds tiešām vēlējās manu nāvi? Un ja nu kāds cieta manis dēļ?

No acīm izsprāga asaras. Labi, ka man priekšā sejai bija plaukstas. Kaut kā negribējās, lai šis vīrietis redz mani raudam. Man gribējās likties stiprai. Taču es tāda nejutos.

- Pateicoties apsardzei, neviens nav cietis, izņemot vienu sievieti. 304. numuriņa iedzīvotājas apdegušie kauli nesen tika atrasti viesnīcas krāsmatās. - līdz manām ausīm nonāca viens teikums no visa teksta. Es biju šokā. Bet tā 304. numuriņa iedzīvotāja taču biju es! Kā es varēju būt mirusi, ja es esmu šeit? Dzīva!

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000