Piedodiet, ka dažas dienas neliku daļas. Vienkārši skola, mācības... Tas aizņem tik daudz laika. :(
Jau divas nedēļas es dzīvoju ar Valēriju, Aleksi un Diānu. Viņi ir tik jauki. Ar šiem cilvēkiem es jūtos mīlēta.
Visu šo laiku Valērija man mācīja būt patstāvīgai. Es centos vairs neuzvesties kā mazs bērns. Varbūt man tas līdz galam neizdevās, jo visas lietas bija tik jaunas un neparastas, bet es centos līdzināties citiem.
Es zinu, ka arī viņi to saprot un sāk jau man uzticēties. Piemēram, šodien Valērija aizsūtīja mani uz veikalu. Vienu. Iepriekš sieviete gāja man līdzi. Protams, es tiku galā ļoti labi. Veikalā man nebija problēmu.
- Esmu atpakaļ. - iesaucos, atslēgusi durvis. Šajā ģimenē bija pieņemts vienmēr paziņot tādā veidā, ka ir mājās. Protams, ja nav pārāk vēls. Man tas šķita mazliet dīvaini, bet es jau nezināju, kā ir citās ģimenēs. Varbūt tā darīja visi?
- Annij, tu jau atpakaļ? - Valērija izskatījās pārsteigta. Ko tad viņa gaidīja? Ka es neatradīšu ceļu uz mājām, vai?
- Jā. - neveikli nomurmināju. Es jutos kā maza meitenīte.
- Viss kārtībā, ja? - šķiet Valērija kaut ko pamanīja. Nē, Annij, tev jātēlo pārliecinošāk. Viņa neko nedrīkst nojaust.
- Protams. Kā tad citādāk? - atkal sievietei uzsmaidīju. Man riebās kaut ko slēpt no viņas, bet tā bija vienīgā izeja. Viņa tikai satrauktos, bet nespētu palīdzēt.
Aiznesu iepirkumu maisus uz virtuvi un tad gandrīz skriešus metos uz savu istabu. Pēdējā laikā tā bija kā patvērums no visa un visiem. Izņemot to trako psihopātu.
Pārliecinājusies, ka neviens pagaidām nenāks šurp, izvilku no skapja dienasgrāmatu. Apsēdos uz gultas un sāku rakstīt.
22.02.2015.
Šodien es gāju uz veikalu. Viena. Tātad Valērija man jau uzticas tiktāl, lai palaistu vienu uz veikalu. Progress. Liekas visam vajadzētu kļūt labāk. Bet nē. Viss paliek tikai trakāk un trakāk. Šis gājiens uz veikalu man gandrīz beidzās letāli. Labi, ka ķieģelis nokrita man pie kājām. Aizvakar mani gandrīz notrieca mašīna, šodien ķieģelis... Es nesaprotu, vai tiešām mani kāds vēlas nogalināt? Vai arī tikai iebiedēt? Un pats galvenais: kapēc? Esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka tas ir manas pagātnes dēļ. Sasodīts, kas tad galu galā es esmu?!
Aizvēru jau diezgan paņurcīto kladi un atkal iebāzu to starp savām drēbēm skapī. Cik banāli!
Šodien arī Aleksim bija brīvdiena. Ja es pareizi sapratu, viņi brauks pie Valērijas mammas. Jo labāk man.
- Atā, Annij! - Diāna ieskrēja manā istabā un cieši mani apskāva. Vienu brīdi man izlikās, ka viņa kaut ko nojauta. Muļķības! Viņa nevarētu to saprast. Vai arī varētu.
- Lai veicas, Diānīt! - es arī cieši apskāvu meitenīti un atvadījos no viņas.
Diāna uzreiz izskrēja no istabas. Es viņai sekoju lēnākā solī, lai atvadītos no sev tik mīļās ģimenes. Tikai galvenais, lai viņi neko nenojaustu. To es sev domās biju sacījusi neskaitāmas reizes.
- Annij, mēs neēdīsim, kad atbrauksim. Bet es atstāju tev zupu. Uzsildīsi sev, ja? - Valērija vēl deva pēdējās norādes. Es, protams, pamāju ar galvu. Man nemaz nebija izvēles.
- Atā. - uzsmaidīju viņiem un pamāju ar roku. Sirdī līdz sāpēm iegriezās skats, kad šie cilvēki man mīļi uzsmaidīja atpakaļ. Tas uz mūžiem iespiedās man atmiņā. Es neaizmirsīšu.
Aizlēgusi durvis, skumja atslīgu pret tām. Man bija tik sāpīgi, jo es to vairs neredzēšu. Bet tā taču būs labāk, vai ne?
Apņēmīga piecēlos kājās un devos uz savu istabu. Visas šaubas bija izzudušas. Es biju iemīlējusi šos cilvēkus pa divām nedēļām. Man viņi bija jāpasargā. Man bija jāaiziet, pirms tas psihopāts sāk uzbrukt arī viņiem.
Labi, ka es biju pa kluso nopirkusi sev vēl vienu somu. Saliku tajā pilnīgi visas savas mantas, arī tās, kuras man uzdāvināja "labvēlis". Galu galā, man mantu nebija tik daudz, lai no kaut kā atteiktos. Pie tam, ja Valērija atrastu šeit tās drēbes, viņai tikai rastos lieki jautājumi. Man taču to nevajadzēja.
Kad mantas bija sapakotas, es aizgāju uz Valērijas istabu. Uz viņas galda stāvēja baltas lapas un pildspalva. It kā viņa zinātu, ko es taisos darīt. Sāku skricelēt uz lapas savā ķeburainajā rokrakstā.
Valērij, Aleksi, Diān!
Jūs man esat tuvākie cilvēki pasaulē! Paldies, ka devāt man pajumti un mīlestību. Taču tagad man jādodas prom. Nemeklējiet mani, es devos prom pavisam. Zinu, ka būtu negodīgi vēl ko prasīt, bet, lūdzu, nedusmojieties uz mani pārāk stipri! Es tiešām gribu tikai kā labāk. Vēlreiz, piedodiet!
Vienmēr jūsu Annija.
Rakstot atvadu vēstuli, uz lapas nopilēja vairākas asaras un mazliet izsmērēja pildspalvas tinti. Notrausu kādu asaru no vaiga un uzliku aprakstīto lapu uz spilvena manā istabā. Viņa to uzreiz atradīs.
Nu viss. Mans laiks šajā mājā ir beidzies. Laiks doties tālāk. Uzliku abas somas uz pleciem. Nogrīļojos no to svara, bet tomēr nostāvēju uz kājām. Tagad man jābūt stiprai.
Izgāju no siltā un mīļā dzīvokļa. Vēlreiz pametu skatu iekšā pa durvīm. Te bija tik daudz jauku atmiņu, lai arī pavadīju šeit apmēram divas nedēļas.
Manu pēdējo dzīves gadu vispār var pielīdzināt cilvēka vecuma posmiem. Klīnikā es biju kā mazulis. Pilnīgi nevarīga. Nekam nederīga. Šajā dzīvoklī es biju kā mazs bērns. Kā Diāna. Es visu vēl mācījos, bet man bija blakus Valērija. Viņa vienmēr palīdzēja ar savu padomu un uzmundrinājumiem. Tagad bērnība beigusies. Laiks kļūt patstāvīgai, Annij.
Apņēmīga aizvēru durvis un aizslēdzu tās. Cik vien ātri varēju nokāpu lejā un dzīvokļa atslēgas iemetu pastkastē. Tagad viss.
Es biju gatava doties prom un sākt jaunu, patstāvīgu dzīvi. Taču vispirms man jātiek galā ar savu pagātni, citādi tā bija kā ēna virs manis. Man bija jāuzzin, kas es esmu un kāpēc kāds mani vēlas nogalināt.
