- Man ir ideja. Es tā saprotu, ka tavs drēbju asortiments nav īpaši liels. Tātad mēs varētu braukt šopingā. - pēc brokastīm Valērija piedāvāja. Šopings? Ja pareizi atceros, tad tā ir iepirkšanās. Bet tam taču vajag naudu! Vai tiešām viņa taisās tērēties manis dēļ?
- Bet man taču nav naudas. - šim teikumam vajadzētu pārliecināt viņu nebraukt. Ja godīgi, es gribēju iepirkties, bet man bija bail. Man bija bail parādīties cilvēkiem. Viņi visi taču ir sveši. Un man tā būs pirmā reize ārpus klīnikas vai šī dzīvokļa, kad dodos cilvēkos!
- Beidz! Tev taču vajag normālas drēbes! Pie tam man nesen bija alga. Tā ka ģērbies un braucam! - Valērija stingri, bet laipni sacīja. Un es viņai paklausīju, jo negribēju sievieti aizvainot. Uzvilku sporta bikses un džemperi. Tam sekoja virsdrēbes.
Drīz man pievienojās Diāna un Valērija, un mēs trijatā devāmies uz mašīnu. Abas ar Diānu iekartojāmies aizmugurējos sēdekļos. Mazā meitenīte bija īsts nemiera gariņš. Visu laiku viņa knosījās, grozījās un uzdeva man neskaitāmus jautājumus, uz kuriem es nezināju atbildes. Beigu beigās Valērija izglāba mani no šīs iztaujāšanas sakot, ka esam klāt.
Tam visam sekoja vairākas stundas gara iepirkšanās, kuras laikā man tika nopirkti džinsi, daži krekli, jaunas kedas un kurpes, kleita, dažas jakas. Visas mantas bija ļoti jaukas, bet mani tas nesaistīja. Es kaut kā nejutos labi iepērkoties. Man tas drīzāk bija kā pienākums, vēl viens pārbaudījums, kas jāiztur.
Atgriezušās mājās, mēs bijām izsalkušas un nogurušas. Vismaz es pavisam noteikti biju izmocīta no staigāšanas pa tiem visiem veikaliem. Cik gan to bija? Divdesmit? Trīsdesmit? Vai arī vairāk?
Atvērusi savas istabas durvis, pārsteigta sastingu. Man uz gultas stāvēja vairāki iepirkumu maisi. Turējos, lai nenomestu maisus, kas man bija rokā, un neaizskrietu prom. Bet varbūt tā bija pārsteiguma dāvana no Valērijas? Noliku maisus uz krēsla un piegāju pie tiem, kas bija nolikti uz gultas.
Tie bija ļoti smalki un noteikti bija no dārgiem veikaliem. Valērija tādus nevarētu nopirkt. Mazliet pavēru vienu maisu un ieraudzīju tajā baltu aploksni. Kas gan varētu man to dāvināt? Varbūt kāds vienkārši bija kļūdījies? Jā, protams, tā arī bija. Taču aploksni es tomēr izņēmu, lai pārliecinātos, ka tas tiešām nav man.
Baltajā aploksnē bija kārtīgi salocīta lapa. Intereses mākta atlocīju to un sāku lasīt.
Melānija, jeb kā tevi tagad sauc - Annija.
Kā noprotu, tev vajadzēja jaunas drēbes. Esmu tās sagādājis. Ja kaut kas nepatīk, piedod! Vadījos pēc tavas agrākās gaumes. Tomēr, ja neesi apmierināta, tev ir iespēja nopirkt sev jaunas drēbes. Aploksnē ir arī tava konta karte. Kods ir 1469. Tur vajadzētu pietikt kādam laikam.
Zinu, ka tu mani neatcerēsies, tāpēc nemaz neparakstīšos. Tu zināsi, ka esmu Tavs labvēlis.
Nē, tas tomēr bija man. Viss sakrita. Tātad es esmu Melānija? Nemaz tik ļoti neatšķiras no Annijas.
Taču tad man palika bail. Kā tas cilvēks zināja, ka es dodos iepirkties? Kā tas cilvēks zināja, kā mani sauc un kur es dzīvoju? Kā viņš vispār tika iekšā šajā dzīvoklī? Un vispār, to cilvēku tiešām var saukt par labvēli?
Atkāpos līdz pašai sienai. Vēl joprojām turēju rokā aploksni un balto lapu. Caur aploksnes papīru tiešām varēja uztaustīt kaut ko cietu. Ko man darīt? Teikt Valērijai vai neteikt?
Nē. Ja nu tas tā saucamais labvēlis īstenībā ir bīstams? Es taču nedrīkstu iepīt tajā visā šo jauko sievieti un viņas ģimeni, kas man ir darījusi tikai labu! Es neko neteikšu. Nevajag viņu lieki satraukt. Varbūt tas cilvēks pats liksies mierā?
Pēc iespējas ātrāk, tomēr kārtīgi saliku visas mantas skapī. Man nebija laika aplūkot drēbes, kuras nebiju pirkusi es, bet varēja redzēt, ka tās bija ļoti smalkas un dārgas. Lielākā daļa bija šorti vai bikses un krekli. No kurpēm tur bija kedas un augstpapēžu kurpes. Ja tas nebūtu tik biedējoši, tad es laikam pat pateiktos tam labvēlim.
Jaunās drēbes ieliku tālāk skapī, lai neviens tās neatrastu. Pagaidām, kamēr būšu te, es to visu nevilkšu.
Tad apsēdos pie galda un atvēru dienasgrāmatu. Jau biju tiktāl pieradusi šeit izlikt savas domas, ka negribēju no tā atteikties.
10. 02. 2015.
Šodien es iepazinos ar diviem burvīgiem cilvēkiem - Alekša sievu Valēriju un viņu meitu Diānu. Vela un Diāna bija ļoti jaukas pret mani un pat aizveda iepirkties. Šī diena bija superīga līdz es atgriezos mājās. Šeit mani gaidīja nepatīkams pārsteigums. Tagad man ir bail. Man bail no tā noslēpumainā labvēļa. Ja nu tas ir kaut kāds psihopāts? Viņš raksta, ka mani sauc Melānija. Es nezinu, vai tam var ticēt. Taču kāda jēga viņam melot? Tagad mani vairāk kā jebkad agrak māc jautājums: Kas tad galu galā es esmu? Ko man tagad darīt?
- Annija, nāc vakariņās! - Diāna, atskrējusi uz manu istabu, iesaucās. Šis sauciens mani pavisam iztrūcināja, un es uzreiz aizcirtu dienasgrāmatu. Labi, ka tā stāvēja uz aploksnes. Vismaz meitene neredzēs balto aploksni. Kaut gan, ko var padomāt, redzot aploksni? Tas taču nav nekas aizdomīgs.
- Jā, es tūlīt nākšu. Tikai pabeigšu rakstīt. - pasmaidīju meitenītei un viņa, uzsmaidījusi man, aizskrēja uz virtuvi. Kad Diāna bija prom, es piegāju pie skapja un iebāzu starp drēbēm dienasgrāmatu, kurā bija ielikta aploksne. Lai arī man nevajadzētu būt noslēpumiem, tomēr šo neviens nedrīkst atrast.
