Dzīvoklī aizvērās durvis. Skaņa bija pavisam klusa, bet es uzreiz pamodos. Es gulēju slikti, jo katra sīkākā skaņa varēja mani piecelt. Interesanti, agrāk arī tā bija?
Nākamā skaņa, ko dzirdēju bija klusināti soļi. Mierīgi atkal iekārtojos zem segas, jo domāju, ka tur taču vienkārši staigā Aleksis. Varbūt viņam vajadzēja uz tualeti vai sagribējās padzert?
Taču tam visam sekoja balsis. Viena bija zema un pazīstama- tas bija Aleksis, bet otra bija sievietes balss. Kas viņa ir? Varbūt tā ir viņa māsa? Vai sieva? Vai mamma?
Labi, tas nav svarīgi. Galvenais, lai mani pagaidām nedzen ārā. Galu galā es esmu pavisam bezpalīdzīga. Mani varētu apmuļķot katrs garāmgājējs. Es tiešām esmu kā mazs bērns.
Balsis mazliet pieklusa. Ja iepriekš izklausījās, ka viņi strīdas, tad tagad tā vairāk līdzinājās parastai sarunai.
Pēc brīža balsis apklusa vispār. Viņi aizgāja gulēt? Varbūt vajadzēja aiziet apskatīties, kas tur notiek? Taču kaut kas man ieteica neiet uz turieni un nejaukties iekšā. Pat nezinu, kas tas bija. Tā saucamā intuīcija, nojausma vai kaut kas cits? Taču es vienalga tam paklausīju un, ērtāk iekūņojusies segā, atkal iemigu.
No rīta pamodos, jo saule man spīdēja tieši sejā. Protams, es vakarā nebiju aizvilkusi aizkarus. Nu nekas, mācīšos no savām kļūdām un nākamreiz padomāšu arī par tādiem sīkumiem.
Izlīdu no gultas un uzreiz to kārtīgi saklāju. Arī klīnikā visiem, kas to spēja, vajadzēja saklāt pēc sevis gultu, tāpēc vismaz tas man nesagādāja grūtības. Tā bija viena no nedaudzajām lietām, kuras es pratu.
Pēc tam atvēru skapi, kurā jau biju salikusi savus nedaudzos apģērba gabalus, un izvilku gaiši pelēkus šortus un baltu platu kreklu. Ātri apģērbos un sasēju matus copē. Man nepatika, kad tie bija izlaisti, jo tas tikai traucēja. Man patika vienmēr būt maksimāli ērtai.
No virtuves manā istabā pa pievērtajām durvīm ieplūda trauku šķiņdoņas un ūdens tecēšanas skaņas. Man likās, ka Aleksis jau ir atgriezies darbā klīnikā. Bet varbūt tur ir tā sieviete, kas atbrauca naktī? Labi, nelauzīšu galvu. Vienkārši iešu un apskatīšos.
Uzmanīgi izgāju no istabas un devos uz virtuves pusi. Pieejot tuvāk virtuvei, sajutu burvīgu smaržu. Tā kārdināja mani un sauca iekšā virtuvē.
Kautrīgi pavēru durvis un ieraudzīju, pie plīts stāvošu, sievieti. Viņa mani vēl nebija pamanījusi, tāpēc es varēju viņu nopētīt vismaz no aizmugures.
Nepazīstamā sieviete bija diezgan tieva. Viņai bija burvīgi, dabiski lokaini, gaiši blondi mati.
- Labrīt. - attapos, ka nevaru te stāvēt visu dienu. Tas taču būtu tik stulbi, ja svešā sieviete pagrieztos un ieraudzītu, ka es viņu nopētu.
- Ak, tu jau esi augšā! - viņa pagriezās pret mani un es ieraudzīju skaistu seju un laipnas brūnas acis. Šī sieviete man uzreiz iepatikās, lai arī es viņu nepazinu. No viņas staroja tāda laipnība un sirsnīgums, kuram bija grūti pretoties. Pie tam, mani ieraugot, viņa smaidīja, lai arī es viņai biju pilnīga svešiniece. Apbrīnojami!
- Es esmu Valērija. Bet tu vari mani saukt par Velu. Tā būs ērtāk. Aleksis teica, ka tu esi Annija. Tā ir? - sieviete skanīgā balsī sacīja. Mans vārds viņas balsī skanēja tik skaisti. Un vispār es sajutos tik mīlēta. Tā es vēl nekad nebiju jutusies. Kamēr sevi atceros.
- Laikam. Vismaz tā mani nosauca klīnikā. - paskaidroju. Parasti es paliku skumjāka, kad runāju par to, bet ar Valēriju es jutos pārāk labi, lai skumtu. Viņa bija kā saulīte, kas sildīja mani ar savu smaidu.
- Tu neko par sevi neatceries? - Valērija man pajautāja. Varēja redzēt, ka viņa labi zin visu par mani, tikai vēlas turpināt sarunu. Nu, man jau nav nekas pret.
- Nē. Es nemācēju un nezināju neko. Un mani izglītoja māsiņas, ārsti, skolotāji un lielākoties filmas vai grāmatas. - atbildēju uz jautājumu. Es centos runāt pēc iespējas plašāk, lai nerastos iespaids, ka es esmu nerunīga, vai ka man nepatīk šī sieviete.
- Un ko tu tagad māki? - viņa turpināja mani izjautāt. Interesanti, kāpēc viņa to visu jautā?
- Nu pavāre man mācīja gatavot ēst, bet viņa vairāk prata taisīt zupas un viskautko tādu. Un vēl skolotājiem izdevās atjaunot zināšanas, kuras man bija, beidzot skolu. - centos runāt tā, lai neizklausās pēc lielīšanās. Man tas šķita daudz, bet viņai tās noteikti bija elementāras lietas.
- Nu, tas jau ir labi. Neuztraucies, tagad es ķeršos tev klāt, un drīz tu jau zināsi visu, ko zinu es. - Valērija piemiedza man ar aci. Šie vārdi lika man plati pasmaidīt. Tātad būs kāds, kas man palīdzēs. Vismaz es nebūšu viena.
- Mammu! Labrīt! - virtuvē iebrāzās maza meitenīte. Viņa uzreiz ieleca Valērijas apskāvienā. No abām staroja tāda mīlestība un siltums. Taču es nejutos lieka. Nez kāpēc man šķita, ka es te iederos.
- Diānīt, iepazīsties, tā ir Annija. - Valērija norādīja uz mani. Es centos mīļi uzsmaidīt. Laikam jau man iznāca, jo mazā meitenīte man veltīja platu smaidu. Viņa bija kā eņģelītis ar saviem blondajiem matiem un dzidri zilajām acīm.
- Sveika, Annij. - Diāna skaidrā balsī noteica. Viņas bērna balstiņa man atgādināja zvaniņu šķindoņu. Visiem bērniem ir tik skaistas balsis? Vai arī tikai viņai?
- Sveika, Diāna. - sasveicinājos un vēlreiz pasmaidīju mazajai meitenītei. Taču viņas uzmanība vairs nebija pievērsta man.
- Mammu, kur ir tētis? - Diāna nepacietīgi jautāja Valērijai. Interesanti, kas ir viņas tēvs? Aleksis?
- Viņš aizbrauca atpakaļ uz slimnīcu. Viņam tur taču darbiņš. Labi, es tulīt tev likšu brokastis. Ej un nomazgā zobiņus! - viņa pavēlēja savai meitai. Diāna aizsteidzās uz vannasistabu, atstādama mūs abas divatā.
- Tu esi Alekša sieva, vai ne? - nolēmu tomēr pārliecināties, lai vēlāk nav nekādu pārpratumu vai neskaidrību.
- Jā. Viņš tev neteica? - Valērija mazliet izbrīnīta jautāja.
