local-stats-pixel

Tumšās pagātnes ēnas (25)3

 175  0

Uuun šodien vēl viena. Es tāda iedvesmas pilna. :D Ceru, kāds priecāsies!

Paldies Lanky un Vailetai, kuras mani iedvesmo rakstīt tālāk. Starp citu, iesaku visiem izlasīt Kliedziens pusnkatī. Tas ir vienkārši perfekts stāsts, bet viņai tik maz kas liek plusiņus. :(

Pusmiegā jutu, ka mani kāds nes augšā pa kāpnēm. Ciešāk piekļāvos vīrietim, kura rokās atrados, un centos neiemigt.

- Ādam, tu taču paliksi, vai ne? - miegaina jautāju, kad viņš ienāca dzīvoklī.

Man bija aizdomas, ka vīrietis nemaz netaisījās šeit palikt. Bet man negribējās būt vienai. Un ar Rolandu es nejutos tā kā kopā ar Ādamu. Man viņu vajadzēja sev blakus.

- Melānij... - Rolands iesāka runāt, bet es viņu pārtraucu.

- Lūdzu. - palūkojos uz Ādamu. Viņš izskatījās tik pārsteigts. Bet kas manā lūgumā ir tik šokējošs? Vīrietis nevarēja izlemt, kā rīkoties. Ar aizturētu elpu es gaidīju viņa lēmumu. Lūdzu, paliec!

- Nu labi, Mela, ja tu to gribi. - viņš vēl joprojām neizskatījās pārliecināts, bet es vienalga priecājos. Galvenais, ka Ādams paliks ar mani! Rolands tikai nošūpoja galvu un iegāja savā istabā.

Ādams nolaida mani zemē. Pirmais, ko es izdarīju bija novilku tās sasodītās kurpes. Manas nogurušās kājas tīksmi pieskārās vēsajai grīdai. Bija tik patīkami stāvēt basām kājām pēc vakara tādās kurpēs.

Sāku lēni tipināt uz savas istabas pusi un Ādamu vilku līdzi, jo izskatījās, ka viņš tā arī varētu tur palikt stāvēt priekšnamā.

Atverot istabas durvis, ieraudzīju Riku. Suns aizdomīgi nopētīja Ādamu un tad atkal aizgāja apgulties uz mīkstā krēsla. Tā bija dzīvnieka iemīļotā vietiņa šajā dzīvoklī.

- Tu iesi dušā? - apjautājos, kad viņš jau sēdēja uz manas gultas. Vīrietis pamāja ar galvu un devās uz manis norādītajām durvīm.

Nopūtos un atkritu gultā. Šī diena bija tik spilgta un piepildīta. Tik daudz vienā dienā ar mani iepriekš vēl nebija noticis. Taču tas nelika justies apbēdinātai. Šovakar es sajutos spēcīga. Un arī mīlēta. Es uzzināju, ka man ir brālis. Šodien es esmu spērusi milzīgu soli sava noslēpuma atklāšanā.

Kad dzirdēju, kā dušā izslēdzas ūdens, es pielēcu kājās un sāku savā skapī meklēt kaut ko, ko varētu saukt par pidžamu.

Beigu beigās atradu tīri sakarīgus pelēkus auduma šortiņus un baltu maiciņu ar lencītēm.

Tieši, kad beidzu meklēt, atvērās vannasistabas durvis, un pa tām iznāca Ādams.

Ieraugot viņu, es noriju siekalas un centos nenosarkt. Es nevarēju atraut acis no viņa uztrenētā ķermeņa, tērpta tikai bokseršortos. Tas mani kārdināja. Un tajā pašā brīdī es biju laimīga, ka šis vīrietis ir mans.

Ar milzīgām grūtībām novērsos no Ādama. Taču pirms tam pamanīju, ka viņš klusi smejas. Asinis saskrēja vaigos. Es jutu, ka tie burtiski deg. Aši ieskrēju vannasisabā, lai neapkaunotu sevi vēl vairāk. Kaut kā negribējās, lai viņš vēl smejas par mani.

Noģērbos un ielīdu zem karstā ūdens strūklas, tā lai nesamērcētu matus. Klusi novaidējos, kad ūdens lija man virsū. Taču tā bija tik patīkama sajūta.

Nolēmu nekavēties pārāk ilgi dušā, jo šodien biju patiesi nogurusi. Izejot no dušas kabīnes, āda vēl it kā dega ugunīs. Dievīga sajūta.

Aši noslaucījos dvielī un uzvilku apakšveļu un paņemtās līdzi drēbes. Lokainos matus es pilnībā izlaidu. Šoreiz nebiju paņēmusi gumiju, tāpēc nāksies gulēt ar izlaistiem. Nu labi.

Ar kleitu rokās iegāju istabā un iekāru kleitu skapī. Tikai tad palūkojos uz Ādamu. Viņš jau bija ielīdis gultā un vēroja mani. Šis skatiens mani mulsināja. Nu kāpēc vajag tā blenzt uz mani?

Ielīdu zem segas un apgūlos uz sāna, pagriezusies pret vīrieti. Viņš vēl joprojām lūkojās uz mani un smaidīja. Aizvēru acis, lai to neredzētu.

Sapratis, ka es taisos iet gulēt, Ādams ar roku pievilka mani sev klāt. Lai man būtu ērtāk, uzliku galvu viņam uz pleca. Tas bija pat labāk nekā gulēt uz spilvena.

Sāku kā muļķe smaidīt un ciešāk piespiedos vīrietim klāt. Jutu, kā viņa ķermenis mazliet kratās smieklos. Uzreiz gribējās uzmest lūpu. Viņš smejas par mani?

Kad jau biju gandrīz iemigusi, viņa roka noglāstīja manu muguru, un lūpas noskūpstīja man pakausi.
Tas man atkal lika pasmaidīt. Viņš domāja, ka es jau esmu aizmigusi? Nu labi, nejaukšu viņa ilūzijas. Ērtāk iekārtojos vīrieša azotē un aizmigu.

Pamodos no kāda sapņa. Es vairs neatcerējos, kas tur bija, bet tas bija kaut kas no manas iepriekšējās dzīves! Bāc, kāpēc es aizmirsu to sapni? Tad tagad man būtu skaidrāka nojausma par to, kas sekos nākotnē.

Izjutu neaprakstāmas dusmas pret savu bojāto atmiņu. Kāpēc man vajadzēja visu aizmirst pēc tās avārijas?

Stop, Melānij! Kāda jēga dusmoties par to, ko nevari izmainīt? Man jākustas tālāk nevis jāgaužas par to, kā varētu būt. Es taču varu ar visu tikt galā! Man palīdzēs Rolands un, iespējams, arī pārējie draugi. Tikai nepadodies!

Mazliet pavēru acis un uzmanīgi piepacēlu galvu, lai paskatītos uz Ādamu. Vīrietis bija iemidzis ciešā miegā. Taču seju rotāja smaids. Tas izskatījās tik mīļi, ka man sagribējās viņu sabučot. Nē, nu tad taču es viņu pamodinātu! Lai jau paguļ!

Gribēju uzmanīgi piecelties, bet man ap vidukli apvijās viena roka, un ap kāju otra. Tikai tajā brīdī pamanīju, ka esmu uzlikusi kāju viņam virsū.

Uzreiz atkal nosarku. Bļāviens, labi, ka neviens to neredz. Bet kāju atsvabināt man tā arī neizdevās, jo es negribēju viņu pamodināt.

Neatlika nekas cits, kā gulēt un gaidīt, kad Ādams pamodīsies. Cerams, viņš nav no tiem ilgajiem gulētājiem. Citādi es šeit izcepšos un nomiršu no garlaicības.

Bet tiešām? Ko man darīt, kamēr viņš piecelsies? Aiz garlaicības sāku pētīt istabu.

Tumšās sienas nespēja manu uzmanību pievērst uz ilgu laiku. Tās tomēr ir tikai sienas! Tukšas, bez jebkādām bildēm. Tikpat bezpersoniskas kā klīnikas palāta.

Prātā atkal uzausa laiks, ko pavadīju klīnikā. Tajā laikā es biju kā aizmigusi. Viss tika darīts apātijski un vienaldzīgi. Man nebija mērķa. Nebija pat ticības, ka es kādreiz tikšu laukā no tās iestādes.

Taču tur es biju drošībā. Es vienmēr zināju, kas ar mani notiks nākamajā dienā. Nebija nekādu pārsteigumu. Nebija dzīves.

Nemaz nevar salīdzināt ar to, kas ir tagad. It kā es būtu pamodusies no miega. Tagad es jūtos spēcīga un dzīva.

No pārdomām mani iztraucēja Ādams, kurš sāka glāstīt manu kāju. Man aizrāvās elpa. Ko viņš dara?

Palūkojos vīrieša sejā. Viņš smaidīja. Acīs dejoja nerātnas uguntiņas.

Skatoties uz viņu, man arī gribējās smaidīt. Taču bija lieta, ko man gribējās izdarīt vēl vairāk.

Jau sāku stiepties, lai noskūpstītu Ādamu, kad pēkšņi atvērās istabas durvis. Tajās stāvēja Rolands. Bļāviens, nu māk taču viņš ierasties īstajā brīdī!

- Melānij, tēvs ir uzzinājis, ka tu esi ar mani. Viņš grib tevi redzēt. - brālsi satrauktā balsī nobēra.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Awii,paldies
 0  0 atbildēt
12 avatars12

Ak, mēs esam vislabākās emotion Un ja kāds to apšauba... *Beatrise ar plaukstu novelk gar kaklu*

 0  0 atbildēt