- Vai, Melānij, tu ieradies. Man jau likās tu aizbēgi. - vīrietis izsmejošā balsī sacīja. Ak šausmas, kā man tā balss kaitināja. Ja vien varētu, es viņu novāktu kaut vai tikai balss dēļ.
- Tu mani slikti pazīsti. - žilbinoši pasmaidīju. Es centos izskatīties pilnīgi mierīga. Bailes nogalina! Bet es netaisījos mirt.
- Tiešām? Es zinu par tevi visu. - vīrietis lielījās. Es gan varēju saderēt uz pretējo. Jā, viņš var zināt faktus par mani, bet viņš nezin, kā es domāju un rīkojos. Un es pati zinu?
- Klausies, šī saruna ir bezgalīgi garlaicīga. Ja tas ir viss, tad, lūdzu, aizvāc no šīs mājas savus draudziņus un pretīgo viepli, ko sauc par seju. - garlaikoti novilku. Iekšēji es smīnēju par vīrieša aizkaitinājumu. Varēja redzēt, ka viņš no visas sirds vēlas mani nogalināt. Ha, tik viegli tas nebūs!
- Protams. Tikai tev nāksies iet mums līdzi. Šefs grib tevi redzēt. - svešinieks, atkal bija atguvis kontroli pār situāciju. Pareizāk sakot, viņam tā tikai likās.
- Ak, un es jau domāju, kāpēc tādas banālas runas? Izrādās tev ir uzdevums. Labi, nāc un sasien man rokas, vai ko tu taisies darīt! - tikpat mierīgi un garlaikoti atbildēju. Ja viņš cerēja mani nobiedēt, pieminot šefu, tad viņa cerības varēja droši sabrukt. Varbūt man arī būtu bail, ja es zinātu, kas ir tas šefs. Bet man viņš nelikās biedējošs. Citādi viņš nesūtītu tādus idiotus, lai mani sagūstītu.
Mierīgi skatījos uz vadoni, kas tuvojās man, lai sagūstītu. Lai tikai pamēģina!
Gandrīz sāku smieties, kad sapratu, ka viņš nāk viens. Cik gan pašpārliecinātam jābūt, lai to darītu viens pats? Tiešām muļķis!
Kad vīrietis satvēra abas manas rokas, es centos uzreiz viņu neatgrūst. Man vajadzēja mazliet nogaidīt, kamēr visi zaudē modrību.
- Nu, redzat? Un jūs teicāt, ka viņas te nav. Es visu zinu, mani neapnuļķosiet! - vadonis skaļi smējās par mani un pārējiem. Neapmuļķosim? Tad jau redzēs!
Vīrietis, jau bija apstājies man aiz muguras un satvēris rokas. Taču tvēriens nebija stiprs.
Nu ko, Melānij, tagad vai nekad.
No visa spēka ar smailo kurpes papēdi uzkāpu uz vīrieša kājas. Viņš sāpēs ievaidējās un atlaida manu roku. Tādām kurpēm tomēr ir savas priekšrocības!
Elkoni ietriecu vīrietim vēderā. Rolands šo paņēmienu man mācīja īpaši cītīgi. Viņš speciāli mani gatavoja šādām situācijām. Tikai tagad spēju viņam pateikties prātā par to! Paldies, brālīt!
Kamēr vīrietis liecās ceļos, saķēris vēderu, es veicīgi pagriezu viņu tā, ka vadoņa ķermenis kļuva par manu aizsegu, un, izvilkusi no somiņas pistoli, pieliko to pie viņa deniņiem.
Tas viss kopā aizņēma labi ja divas sekundes.
Pārsteidzoši, kā pa tik īsu laiku viss var izmainīties. Vēl pirms dažiem mirkļiem tas vīrietis kontrolēja visus telpā esošos. Tagad viņa dzīvība karājās mata galiņā. Atlika man tikai mazliet nospiest gaili un...
- Tikai pakustieties, un viņš mirs. - draudīgi paskatījos uz pārējiem vīriešiem. Viņi izskatījās pilnīgi pārsteigti par tādu iznākumu. Arī pārējie noteikti tādi bija, bet man nebija laika vērot apkārtējos. Es nedrīkstēju zaudēt modrību.
- Ieročus uz grīdas! - pavēlēju. Jau pēc brīža atskanēja troksnis, kas rodas, pistolēm un nažiem atsitoties pret zemi. Lieliski, tagad viņi visi ir neaizsargāti!
- Un tagad jūs drīkstat vākties prom un nodot manus sveicienus šefam. - atkal pasmaidīju. Es jutos tik labi. Es biju noteicēja. Visi šie tēvaiņi man klausīja, jo bija pilnīgi bezpalīdzīgi. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņu vadonim pie deniņiem ir pistole? Muļķi!
Arī vadonis gribēja iet, bet es viņu satvēru ciešāk. Šis cilvēks man bija vajadzīgs, lai visu noskaidrotu. Viņš būs mans ķīlnieks.
- Ak nē, tu paliksi ar mani. Esi man ļoti iepaticies. - klusi sacīju vīrietim. Viņš no tā sāka raustīties, bet, ciešāk piespiests pie deniņiem, pistoles stobrs ātri viņu atkal nomierināja.
Paskatījos pa logu un redzēju, ka vīri sakāpj mašīnās un dodas prom. Nē, kaut kas te nav tīrs. Nevarēja taču viņi tik viegli padoties!
Prātā ienāca graujoša doma. Viņi noteikti aizbrauca pēc palīdzības. Tātad mums ir maksimums stunda, lai tiktu prom. Pietiekoši daudz.
- Melānij, tu traka esi? - Rolands sāka bļaut. Taču viņa acīs es redzēju lepnumu par mani. Nu jā, viņa treniņi atmaksājas!
- Viņi noteikti atgriezīsies ar papildspēkiem. Visiem ir jābrauc prom. - ignorēju brāļa dusmas. Šobrīd bija svarīgas lietas risināmas. Piemēram, visu šeit esošo cilvēku drošība.
- Un ko tu darīsi ar šito? - man jautāja Leons. Tieši par to es tajā brīdī prātoju. Kā man likt viņam sākt runāt?
- Mums ir dažas lietas pārrunājamas. - beidzot varēju novākt pistoli no vīrieša deniņiem. Tagad viņš vairs neradīja nekādas briesmas.
- Es tikšu ar to galā. - Rolands pieteicās. Mierīgi pamāju ar galvu un atstāju vīrieti viņa ziņā. Brālis tiks galā, es viņam uzticos.
- Pārējiem jābrauc prom. Tie vīri drīz būs atpakaļ. - vēl noteicu un tad, piekrītošas murdoņas pavadīta, devos ārā no telpas. Ko man šeit vēl darīt? Klausīties kaut kādus muļķīgus apsveikumus? Par ko? Par to, ka tie vīrieši ir idioti? Tas jau nav mans nopelns!
Pie ieejas durvīm es tiku parauta prom un pievilkta pie sienas. Man jau likās, ka kāds no tiem slepkavām nebija aizbraucis un tagad mani novāks. Tajā brīdī es sajutu bailes. Tās bija bailes par sevi, Rolandu un, galvenais, Ādamu.
Ādams... Viņš taču ir kaut kur tepat! Viņam viss kārtībā?
- Melānij, tu solīji! - atskanēja nikna balss. Atvieglojums uzreiz pāršalca manu ķermeni. Ar viņu viss kārtībā. Un viņš dusmojas.
- Tu gribēji, lai viņi tiešām kādu nogalina? Ādam, viss taču ir labi. Nedusmojies! - sāku plati smaidīt. Viņš par mani uztraucās. Viņam nebija vienalga par mani!
- Mela, es nedusmojos. Es esmu gatavs eksplodēt no dusmām. - vīrietis norūca. Taču varēja just, ka viņš ir palicis daudz mierīgāks.
- Piedod. - nočukstēju un iedevu Ādamam mazu bučiņu. Jūtot viņa apmulsumu, es sāku smīnēt.
- Ar to nepietiek. - Ādams arī smaidīja. Tātad viņš man piedeva?
- Tu nu gan esi prasīgs. - pajokoju, kamēr vīrietis mani pievilka sev cieši klāt un aplika rokas man ap vidukli.
- Bet tu esi pārgalvīga un sasodīti skaista. - Ādams noņurdēja un piekļāvās manām lūpām.
Es varētu tā visu mūžu vienkārši skūpstīt viņu, un neko citu man nevajadzētu. Taču laiks spieda. Mēs nevarējām šeit palikt ilgu laiku. Pārējie jau devās prom.
Atrāvos no Ādama un devos atpakaļ mājā. Man bija jāatrod Rolands un jāved viņš prom no šejienes. Te ir bīstami palikt.
- Kur mēs ejam? - Ādams satvēra manu plaukstu savā. Pat nebiju pamanījusi, ka viņš nāk man līdzi. Kaut gan, kur vēl vīrietis varētu iet?
- Mums jāatrod Rolands un jābrauc prom. Šeit kuru katru mirkli var ierasties papildspēki. - paskaidroju Ādamam radušos situāciju.
Par laimi, brāli nebija ilgi jāmeklē. Viņš bija istabā blakus viesistabai.
Kad mēs ienācām, Rolands tieši beidza siet to vīrieti.
- Viņš neko nesaka. Klusē. - brālis drūmi sacīja. Arī man tas lika just vilšanos. Bet, principā, ko gan vēl es gaidīju? Ka viņš visu pastāstīs? Tas vīrietis, protams, ir idiots, bet ne nodevējs. Un viņš saprot, ka tāpat mirs.
- Labi, tad mums te vairs nav ko darīt. Ejam! - uzmetu pēdējo skatienu cilvēkam, kas pirms dažām minūtēm taisījās mani sagūstīt, un pagriezos, lai dotos prom no šīs mājas.
Taču tad man prātā ienāca kāda ideja. Tas varbūt bija bērnišķīgi, bet man sagādāja prieku. Aši sameklēju kādu lapiņu un pildspalvu un sāku skribelēt virsū vēstulīti atbraucējiem.
Tu mani par zemu novērtē. Šis vīrs ir tāds idiots, ka nevarētu sagūstīt un atvest tev pat zīdaini.
Sveicieni un bučas!
Melānija
- Tagad varam iet. - pasmaidīju un, nolikusi lapiņu vīrietim pie kājām, sekoju Ādamam un Rolandam.
- Tu brauksi ar mums? - jautāju Ādamam. Rolands nobolīja acis. Nesapratu, kas viņam nepatika. Tas taču ir mans līgavainis! Varbūt viņiem ir bijis kāds konflikts? Vajadzēs pajautāt brālim.
- Jā, ir palikusi tikai jūsu mašīna. - vīrietis mazliet pasmaidīja. Tajā brīdī gribēju pati sev iesist par savu neattapību. Nu ne jau ar kājām viņš ietu!
Rolands apsēdās pie stūres, bet mēs ar Ādamu iekārtojāmies aizmugurējos sēdekļos. Es iesēdos viņam klēpī un noliku galvu uz pleca. Man tā bija tik silti un labi, ka neko citu vairs nevajadzēja.
Vienā brīdī plakstiņi palika pavisam smagi un es iegrimu dziļā miegā.
DD Bet nopietni,jā. *Aplausi**