local-stats-pixel

Tumšās pagātnes ēnas (23)2

 195  0

- Melānij... - Ādams izdvesa, vēl joprojām lūkodamies man acīs. Es nevarēju novērsties, taču man vajadzēja to darīt. Citādi es nevarēšu pat atbildēt viņam.

- Es zināju, ka tu esi dzīva. - vīrietis mani ievilka mīļā apskāvienā. Tajā brīdī man bija tik silti un labi. Tā es nejutos pat tad, kad mani apskāva Rolands. Tā ir mīlestība?

- Ja vien es varētu teikt to pašu. - skumīga nopūtos. Tajā brīdī mans melnais caurums atmiņu vietā īpaši traucēja.

- Es tevi neatceros. Rolands jau man teica, ka tu esi mans līgavainis. Bet es tevi neatceros. Tāpat kā visus citus. - ignorēdama Ādama šokēto skatienu, turpināju runāt. Acīs riesās asaras, kuras es centos savaldīt. Tas būtu tik stulbi, sākt raudāt svešu cilvēku priekšā. Rolands no manis neko tādu negaida. Un es pati zināju, ka nedrīkstu tā rīkoties. Neviens nesaprastu.

- Melānij, neraudi. Tu visu atcerēsies. Nesatraucies vairs par to, mīļā! - Ādams mani vēl ciešāk apskāva. Tajā brīdī šis apskāviens bija viss, kas man vajadzīgs.

- Paldies, Ādam. - pasmaidīju, aplikdama rokas vīrietim ap vidu.

- Negribi iziet pastaigāt? Telpās paliek smacīgi. - viņš man piedāvāja. Es piekrītoši pamāju ar galvu. Godīgi sakot, mani jau pārņēma nogurums no šī pūļa. Un vakars bija tikai sācies. Ko gan es darīšu visu ballītes laiku?

Ādams satvēra manu plaukstu un veda uz izeju. Jutu mugurā duramies skatienu. Tas noteikti bija Rolands. Kurš gan cits?

Āra gaiss bija svaigs un dzestrs. Dziļi ieelpoju to un burtiski izgaršoju. Šeit gaiss bija tik tīrs. Pat nesalīdzināt ar pilsētām. Tas smaržoja pēc meža un priežu sveķiem. Brīnišķīgi!

Ādams, vēl joprojām neatlaidis manu roku, lēnā gaitā gāja uz meža pusi. Vienu brīdi man šķita, ka vīrietis mani ved turp, lai nogalinātu bez lieciniekiem. Muļķības! Tas taču ir mans līgavainis! Kāpēc lai viņš tā darītu?

Pēc dažām minūtēm mēs iznācām pie neliela ezeriņa. Skats bija brīnišķīgs.

Tumša, gluda ūdens virsma, kurai dažbrīd pārskrien sīki vilnīši. No krasta ūdenī iestiepjas dēļu laipiņa. Pretējā krastā aug niedres. Un to visu apgaismo blāvs mēness. Romantika...

Uzpūta naksnīgais vējš un es mazliet nodrebinājos. Nu jā, mežģīņu kleitiņa īpaši nesargā no aukstuma. Es pati to tik tikko pamanīju, tāpēc brīnījos, kad Ādams man uz pleciem uzlika savu gaišo žaketi. Viņš to vispār ievēroja!

- Paldies. - klusi pateicos un uzsmaidīju savam līgavainim.

- Agrāk mēs bieži tā pastaigājāmies. Aizbēgām no visiem un izbaudījām divvientulību. - Ādams iegrima atmiņās par mums. Domādams par to, viņš smaidīja.

Tas sāpēja. Es arī gribēju tādas atmiņas, kuras man liktu smaidīt. Atmiņas, kurās es varētu gremdēties stundām ilgi. Taču man tas viss ir atņemts. Viss tikai kaut kāda viena slepkavas dēļ. Sasodīts, tas sāp!

- Lūdzu, nerunāsim vairs par to. Es tāpat to neatceros. Un, zini, tas ir sāpīgi. Pat gribēdama es nevaru atminēties neko no savas dzīves. Es tagad esmu jauns cilvēks. Viss priekš manis ir svešs. Man viss ir jāiepazīst no jauna. - centos paskaidrot savas izjūtas un stāvokli. Cerams, viņš neapvainosies. Es nevarēju izturēt domu, ka būšu aizvainojusi savu līgavaini.

Ādams neko neatbildēja. Viņš tikai sastindzis lūkojās uz ņirbošo ūdeni.

Starp mums iestājās pilnīgs klusums. Šķita, pat daba bija pieklususi, vērojot mūs. Vismaz tajā brīdī es tā jutos.

Šis klusums jau sāka traucēt. Tas spiedās prātā un lika justies neērti.

Pēkšņi vēlējos iet atpakaļ. Pat tā trokšņainā telpa būtu labāka nekā klusums starp mums. Likās, ka tas ceļ milzīgu sienu starp mums. Nē, ne sienu. Mūri.

Lai apturētu šo sastingumu, paspēru dažus soļus pretī Ādamam un apskāvu viņu. Žakete gandrīz nokrita no maniem pleciem, taču pēdējā brīdī paspēju to noķert. Piekļāvu vaigu vīrieša kreklam. Audums bija tik mīksts, ka, likās, glāstīja manu vaigu.

No Ādama nāca tāds siltums, ka man vairs galīgi nebija auksti. Vai arī aukstums vienkārši zaudēja nozīmi?

Ādams ar vienu roku apskāva mani, bet ar otru maigi pacēla manu galvu. Tagad es atkal lūkojos viņa sejā un leduszilajās acīs. Tās mani apbūra.

Pat nepamanīju, ka vīrieša seja ir man pavisam tuvu. Mūs šķīra vien daži centimetri.

Ādams vilcinājās. Viņš vilcinājās, jo nezināja, vai es to vēlos. Tāpēc es pati pastiepos, lai varētu noskūpstīt viņu.

Brīdī, kad mūsu lūpas saskārās, laiks pazuda. Šķita, ka es eksplodēju. Pa visu ķermeni skrēja skudriņas.

Abas rokas apviju ap vīrieša kaklu. Ādams tās slidināja pa manu muguru. Vietas, kurām viņš pieskārās, likās, bija elektrizētas. Katra mana šūna tiecās pēc šī vīrieša, un es necentos pretoties.

Ādams mani piekļāva sev ciešāk klāt un mazliet ierūcās. Tikmēr es viņam mazliet iekodu lūpā.

Nezinu, cik ilgi mēs tā skūpstījāmies. Katrā ziņā, man likās, ka tas bija pavisam īss brīdis. Gribējās vēl un vēl.

Taču, atraujoties no vīrieša lūpām, ieskatījos viņa acīs. Tajās dega nerātna uguntiņa. Izskatījās, ka ledus acīs ir pilnībā izkusis.

- Tāda Melānija man patīk pat labāk. - Ādams piesmakušā balsī sacīja. Jau balss vien lika man vēlēties atkal skūpstīt viņu.

Nē! Man jāsaglabā domas skaidras! Bet Ādams dara mani traku. Es nedrīkstu palikt ar viņu vēl ilgāk divatā, citādi tas aizies par tālu. Un es negribu visu sasteigt.

- Es mazliet aizrāvos. - iekodu sev lūpā. Pag, es taisnojos par to, ko mēs abi gribējām?

- Man nav pretenziju pret šāda veida aizraušanos no tavas puses. - Ādams mīļi pasmaidīja šķību smaidiņu. Es burtiski izkusu, to ieraugot. Jā, es noteikti pret viņu kaut ko jūtu. Nezinu, vai tā ir mīlestība, bet...

Manas pārdomas iztraucēja šāviens. Tam sekoja kliedzieni no mājas puses.

Satraukta saskatījos ar Ādamu un viņa acīs redzēju tādu pašu jautājumu. Kas gan tur notika?

Steidzīgi, bet klusi virzījāmies uz mājas pusi. Mūzika, ko iepriekš varēja dzirdēt arī ārā, tagad bija apklususi. Arī pašā ēkā valdīja klusums. Tā it kā tur neviena nebūtu. Vai arī visi būtu miruši. Nē! Rolands nevarēja! Un Amālija... Un visi pārējie, kurus es pazinu.

Abi ar Ādamu apstājāmies netālu no pusatvērta loga. Tādā viedā mēs varējām dzirdēt visu, kas notika iekšā, bet palikt neredzami citu acīm.

- Mēs zinām, ka viņa ir šeit. Vai nu jūs izdodat Melāniju un esat brīvi, vai arī kāds no jums mirs. - kāds man nepazīstams cilvēks runāja. No satraukuma knapi varēju paelpot.

Viņiem vajag mani. Tie bija mani slepkavas? Kāds no viņiem? Vai arī šie cilvēki bija tikai atsūtīti šurp? Taču skaidrs bija viens. Man jāmirst.

Viena daļa manis gribēja skriet prom, lai paglābtos. Bet es nebūšu tik gļēva. Ja es aizbēgšu šoreiz, man būs jābēg visu atlikušo dzīvi.

Otra daļa man lika iet pie tiem cilvēkiem, lai izglābtu visus, kas bija tajā telpā. It īpaši Rolandu. Jā, tā es rīkošos. Taču man vajag mazliet vairāk laika. Man vajadzēja atrast īsto brīdi, kad ierasties. Jo es jau nu netaisījos padoties un mirt.

- Viņas šeit nav! - kāds skaļi iesaucās. Es pat nesapratu, vai tas bija viens no tiem slepkavām, vai ballētājiem.

- Kā tad. - kāds nomurmināja. Tas bija tas pats vīrietis, kurš visiem pieprasīja izdot mani. Ja vien es varētu viņu ieraudzīt...

- Melānij, es zinu, ka tu šeit esi! Nāc ārā, vai arī tavi draudziņi pa vienam mirs! Pažēlo viņus! - tas pats vīrietis skaļi bļāva. Viņa balsi noteikti varēja dzirdēt visā mājā. Tikai es nebiju tur iekšā.

Mazliet apdomāju savu plānu. Patiesībā, tāda nebija. Man nenāca prātā nekas jēdzīgs. Tā, Melānij, domā, ko darītu Rolands! Viņš ietu tur iekšā. Viņš darītu visu, lai izglābtu savus draugus.

- Paliec šeit. Es drīz būšu atpakaļ. - nočukstēju Ādamam. Viņa skatienā jautās aizdomas.

- Tu taču netaisies iet tur iekšā? Apsoli man, Mela! - Ādams klusi lūdzās. Viņš likās tik satraukts, cik vien cilvēks varētu būt.

- Apsolu, Ādam. Es taču neesmu traka. - mazliet iesmējos. Vīrietis man noticēja. Es gandrīz sāku raudāt, bet turējos. Viņš neko nedrīkstēja saprast.

Man bija neizturami melot mīļam cilvēkam, bet man nebija izvēles. Ja es neiešu tur iekšā, tad kāds mirs. Nav izslēgts, ka mirs vairāki.

Bet es apsolu, Ādam, es atgriezīšos. Dzīva!

- Idiot, tu nesaproti, ka Mela ir mirusi? - Amālija tēloti šņukstēja. Viņa tik sasodīti labi tēloja. Kaut es tā mācētu!

- Jā, protams! Un šodien šeit ir viņas spoks, jā? Melānij, nāc šurp! Mana pacietība sāk beigties! - tas vīrietis ierēcās. Ņemot vērā to, ka runāja tikai viņš, es nospriedu, ka tas ir viņu vadonis. Vēl labāk!

- Mana arī. Cik ilgi tu vari mani nepamanīt? - atspiedusies pret durvju ailu, tēloti naivā balstiņā jautāju. Man gribējās viņu nokaitināt līdz baltkvēlei.

Visu acis automātiski pievērsās man. Ballētāji bija šokēti. Kāds nicīgi nopūtās. Viņi uzskata mani par idioti, kura tāpat lektu iekšā lamatās? Muļķi!

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Viņa taču nemirs? Es ceru, ka nē.
 0  0 atbildēt

Vai nu viņa,vai viņi  ,Man jau liekas ka Mela pati nošaus 

 0  0 atbildēt