local-stats-pixel fb-conv-api

Tumšās pagātnes ēnas (22)3

182 0

- Roland, ir viena problēma. - iesāku runāt un jutu, kā man pievēršas zaļo acu skatiens. Tas bija neizprotošs.

- Es tur nevienu nezināšu. Jebkurš varēs sastāstīt man jebkādas muļķības, un es nezināšu, vai tie ir meli. - paskaidroju savu domu.

Tagad brālis izskatījās pārsteigts par tādu domu. Vai tad viņam tas nebija ienācis prātā?

Rolands atvēra kādu nodalījumu, kurā stāvēja melna mapīte. Tā man uzreiz lika iedomāties par zilo mapi, kuri biju atradusi no rīta.

- Tur viss ir sarakstīts. - viņš īsi noteica, kamēr es šķirstīju mapi. Tā nebija īpaši bieza, taču par plānu to arī nevarēja saukt. Es pazinu tik daudz cilvēku?

Atvēru pirmo lapu. Uz tās bija kāda melnmataina meitene. Viņu sauc Kristiāna. Mana draudzene no bērnības laikiem. Skaista.

Nākamajā lapā bija kāds puisis Leons. Viņam bija rudi mati un daudz vasarraibumu uz sejas. Tas ir puisis, ko agrāk saucu par savu draugu.

Lasot mapi, konstatēju, ka tie visi bija mani draugi. Daži tuvāki, daži tālāki. Taču visi bija mani draugi.

Reāli saistoši likās tikai divi cilvēki. Viena bija kāda meitene Amālija. Tikai pēc brīža sapratu, ka tā ir tā meitene baltajā ietērpā. Mana labākā draudzene.

Un otrs bija melnmatains puisis. Tas bija vīrietis, kura dēļ mēs pametām iepriekšējās mājas. Tas, kurš dzirdēja un atpazina manu balsi. Ādams. Mans līgavainis?

Ko? Es biju saderināta? Ak, šausmas! Un es to neatcerējos. Bļāviens, es neatcerējos pat to, ka kādu mīlēju! Es taču viņu mīlēju, vai ne?

- Man bija līgavainis? - šokēta jautāju Rolandam. Līdz pēdējam brīdim cerēju, ka viņš to noliegs. Taču brālis tikai piekrītoši pamāja ar galvu un sagrāva visas manas cerības.

Kārtīgi apskatīju katru fotoattēlu. Visilgāk manas acis uzkavējās uz Ādama bildes. Es no visas sirds centos kaut ko atcerēties par viņu. Vismaz kādu sīkumiņu. Taču nekā. Melna bilde.

- Tā, Melānij. Mēs drīz būsim klāt. Atceries, nedod savu dzērienu nevienam un nedzer to, ko piedāvā citi. Tas pats attiecas uz ēdienu. Un neizlaid no rokām somu. Ak jā, nekādā gadījumā nepiedzeries! Es būšu netālu un uzmanīšu tevi. Ja kas, sauc palīgā. - Rolands pagriezās pret mani un veica īsu instruktāžu, visu laiku lūkojoties man acīs.

Pamāju ar galvu, lai parādītu, ka visu sapratu. Cerams, man tas izdosies. Satraukumā sāku mazliet drebēt.

Kad mašīna iebrauca kādas privātmājas pagalmā, man likās, ka es tūlīt noģībšu. Tik satraukta nebiju vēl nekad. Nu ko, visam pienāk pirmā reize. Vai arī, manā gadījumā, pirmā reize, kuru atceros. Kaut nu viss noietu labi, un mani vismaz šovakar neviens necenstos novākt! Lūdzu!

Ejot iekšā pa mājas durvīm, Rolands mierinoši satvēra manu roku. Es palūkojos viņa sejā un pasmaidīju. Viņš vismaz centās man to padarīt vieglāku. Centās atbalstīt mani. Kā jau brālim pienākas.

Ēkas greznā iekšpuse bija pārvērsta par kaut ko līdzīgu naktsklubam. Krāsainās gaismas, skaļā mūzika, bārs milzīgās telpas galā un dejojoši cilvēki. Kaut kur starp visiem šiem bezrūpīgajiem cilvēkiem ir mans slepkava.

Nervozi noriju kamolu kaklā un centos izskatīties priecīga. Nevienam nav jāredz mans satraukums.

Jau pie pašām durvīm pie mums pienāca kāds puisis. Viņa bilde bija mapē. Toms. Viens no maniem draugiem.

Neuzkrītoši nopētīju garo, muskuļaino puisi. Izskatījās iespadīgs. Un biedējošs. Varbūt viņš ir mans slepkava?

Nē! Šovakar es par to nedomāšu. Es negribu pārvērsties par paranoisku psihopāti, kura katrā cilvēkā saskata briesmas. Es centīšos izbaudīt vakaru.

- Roland, kas tā par skaistulīti? Beidzot atradi sev meiteni? - Toms, plati smaidīdams, uzrunāja manu brāli.

- Tu gandrīz uzminēji, Tom. - nolēmu neklusēt. Es gribēju viņu samulsināt. Tas puisis noteikti negaidīja, ka tā esmu es.

- Pazīstama balstiņa. Melānij, es tevi neatpazinu. Būsi bagāta. - puisis mani apskāva. Mazliet apmulsusi atbildēju apskāvienam. Vai tad viņš man bija tik tuvs draugs? Vai arī tā bija pieņemts šajā kompānijā?

- Ko jūs te stāvat? Ak Dievs, Melānija! - kāda meitene iespiedzās, mani atpazinusi. Kāpēc tāda reakcija? Vai tiešām es visiem šeit biju tik tuva? Kāpēc tad mani vēlējās nogalināt?

- Larisa, sveika! - uzsmaidīju meitenei. Viņu atpazīt bija grūti, jo tumši brūnos matus bija nomainījuši spilgti sarkani. Viņai piestāvēja.

- Ārprāts, mēs tik sen neesam redzējušās! Atceries, kā mēs braucām iepirkties? Mums vajag vēl kādreiz aizbraukt. Man pietrūka to pastaigu. - meitene sāka pļāpāt par agrāko laiku. Es tikai māju ar galvu un sekoju Larisai. Ko gan citu es varēju darīt?

No meitenes stingrā tvēriena tāpat nevarētu izrauties. Pat nezināju, kurp viņa mani velk. Cerams, ka ne uz kādu stūri, lai nogalinātu.

- Meitenes, skatieties, kādu es atradu dārgumu! - Larisa jautri iesaucās vezdama mani pie meiteņu bariņa.

- Laris, atkal kāda no tavām māsīcām? Mums viņas ir līdz kaklam! - kāda meitene atbildēja.

Manas acis uzreiz nopētīja viņu. Gaiši blondi mati, tumsnēja āda... Vai arī tā ir kosmētika? Kāda starpība? Atcerējos, ka mapē viņa bija nosaukta par Luīzi.

- Cik smieklīgi, Lū! Nē, nu ja jau jums neinteresē, tad nemaz nevajag. Ejam, Melānij! - Larisa īpaši uzsvēra manu vārdu un jau pagriezās, lai ietu prom. Arī es tiku parauta aiz rokas, un man neatlikas nekas cits kā iet līdzi Larisai.

- Melānija? - no bariņa vidus atskanēja kāda skanīga balss.

Manas acis uzreiz pievērsās runātājai. Tā bija Amālija. Mana labākā draudzene. Meitene baltajā ietērpā.

Pagriezos pret savu agrāko labāko draudzeni un pasmaidīju.

- Amālij. - sasveicinājos ar meiteni un pie reizes arī nopētīju viņu. Gaiši blondie mati perfekti taisni krita uz pleciem. Gaiši rozā kleitiņa izcēla viņas slaido figūru. Amālija izskatījās satriecoši.

- Sen neesi redzēta, mīļā. Kur tu biji? - pēkšņi biju iekļauta daudzos apskāvienos. Šķiet, katra meitene bija nolēmusi mani apskaut. Dažas no tām es uzreiz pat neatpazinu.

- Pēc avārijas atkopos kādā klīnikā. - teicu to, ko man lika sacīt Rolands. Viņš piekodināja man nemelot, jo to visu ir ļoti viegli pārbaudīt. Nu, viņam labāk zināt.

- Ak, šausmas! Nabadzīte, kā tu to varēji izturēt? - Dana man jautāja. Arī mana draudzene. Sasodīts, cik tad man bija to draudzeņu? Vismaz kāda no tām bija īsta?

- Nebija tik traki. - atmetu ar satraukumu. Es nezināju, ko būtu teikusi Melānija agrāk.

- Nestāsti muļķības. Mēs jau zinām, ka bija garlaicīgi. Kādi tur bija puiši? Redzēji kādu smukulīti? - visas meitenes runāja reizē. Un katra teica vai jautāja kaut ko citu. Un ko man tagad atbildēt?

- Kādi puiši? Melai ir līgavainis. Es domāju, viņa ļoti grib viņu satikt, vai ne, Melānij? - Amālija mani izglāba. Taču es nebiju pārliecināta, ka vēlos redzēt Ādamu. Man bija bail no šīs tikšanās.

- Protams. Es neesmu satikusi Ādamu jau vairāk kā gadu. - izlikos, ka šausminos. Patiesībā, es nejutu neko. Bet vajadzētu taču, vai ne?

- Nāc, es tev palīdzēšu viņu atrast. - Amālija palīdzēja man tikt prom no bez apstājas pļāpājošo meiteņu bariņa. Jau tikai par to es biju gatava viņu sabučot. Varbūt viņa tiešām bija man laba draudzene?

Amālija satvēra manu roku un veda cauri cilvēku pūlim. Visi izskatījās tik laimīgi. Ja vien es būtu tik bezrūpīga.

- Melānij, es zinu, ka kāds tevi vēlējās nogalināt. Es zinu arī to, ka tu esi zaudējusi atmiņu. Saprotu, ka tas ir dīvaini, ka es tagad tev tā atklājos. Vai arī tas, ka es tik daudz zinu. Bet tu esi mana draudzene. Man interesē tas, kas ar tevi notiek. - Amālija pēkšņi apstājās un sāka runāt ar mani. Man nācās sasprindzināt dzirdi, lai varētu sadzirdēt meitenes sakāmo.

Tas man lika vēl vairāk pārliecināties, ka viņa ir uzticama draudzene. Taču es nesteidzos atklāties Amālijai. Man taču jābūt uzmanīgai! Vismaz tā teica Rolands.

- Paldies, ka izglābi mani no tām visām meitenēm. Viņas visas kopā ir pārāk skaļas priekš manis. - nolēmu pateikties meitenei. Es centos runāt pēc iespējas pārliecinošāk, lai Amālija man uzticētos. Man vajag atkal kļūt par viņas draudzeni. Varbūt tā es uzzināšu vairāk?

- Labi, pietiks te pateicību, citādi es sākšu raudāt. Tu taču gribi satikt Ādamu, vai ne? - meitene pasmaidīja un izmakšķerēja no savas somiņas telefonu. Jau pēc īsa brītiņa Amālija klusinātā balsī runāja ar kādu. Pieļāvu, ka tas bija Ādams.

- Viņš tevi gaida pie bāra. - meitene paziņoja, kad bija beigusi kluso sarunu.

- Amālij, man nav tava numura, un es nevarēšu ar tevi sazināties. - nolēmu izmantot iespēju. Kas to lai zin, kad vēl būs iespēja to palūgt. Man taču vajadzēs kādreiz ar viņu sazvanīties vai sarakstīties, lai kaut ko sarunātu, vai ne?

- Ak, piedod, es aizmirsu, ka tev nav mana numura. Dod savu telefonu, es ierakstīšu! - Amālija vainīgi pasmaidīja un pastiepa roku.

No somiņas izvilku telefonu. Centos to izdarīt tā, lai ieroči nebūtu pamanāmi. Tas taču liktos dīvaini, ka es eju uz ballīti ar nazi un pistoli, vai ne?

Jau pēc dažām sekundēm Amālija atdeva man atpakaļ telefonu un vēlreiz atgādināja, ka man jāiet uz bāra pusi pie Ādama.

Radās sajūta, ka viņa ļoti vēlas, lai es viņu satieku. Nu nav jau brīnums, tas taču ir mans līgavainis. Pie šīs domas es mazliet nodrebēju. Es tiešām esmu saderinājusies? Šausmas!

Drošā solī devos uz bāra pusi. Protams, tas pavisam nebija ātri. Visu laiku man nācās spraukties starp dejojošajiem cilvēkiem.

Ar acīm meklēju Ādamu. Vismaz cerēju, ka viņu atpazīšu. Tad nebūs izgāšanās.

Jā, tur jau viņš stāvēja, ar acīm pārskatīdams visu plašo telpu. Viņš meklē mani? Tādā pūlī būs grūti mani pamanīt.

Doma, ka es vēl esmu nemanāma Ādama acīm man lika justies drošākai. Es ar acīm nopētīju puisi. Nē, tas nav puisis. Tas ir sasodīti skaists vīrietis. Mans līgavainis.

Nedrošā solī izspraucos no pūļa un piegāju pie Ādama. Viņš mani vēl nebija pamanījis, tāpēc es ar roku pieskāros vīrieša plecam.

Manu roku uzreiz satvēra kāda silta plauksta. Šis pieskāriens lika pār manu ādu pārskriet skudriņām. Likās, ka katra šūna ir elektrizēta.

Skatiens sastapās ar ledus zilā acīm, kuras man atgādināja bezgalīgi dziļus atvarus. Es burtiski slīku tajos.

182 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Kad būs nākošā??
0 0 atbildēt

Tiešām skaists stāsts. Katru dienu gaidu nākamo daļu. emotion

0 0 atbildēt