local-stats-pixel

Tumšās pagātnes ēnas (21)0

 161  0

Es tam nevarēju noticēt. Brālis. Man bija brālis.

Visu šo laiku es biju pavisam viena. Bet viņš noteikti zināja, kur mani atrast. Taču nemeklēja.

Visu šo laiku man vajadzēja atbalstu. Tas bija tik sasodīti grūti, samierināties ar savu amnēziju. Viņam vajadzēja būt man blakus!

Brālis.

- Kāpēc tu man neko neteici? - aizlūzušā balsī jautāju. Nē, es knapi izmocīju vārdus, cenšoties saturēt asaras, kas spraucās no acīm.

- Tu mani nepazini. Zini, tas bija sāpīgi. Bet man vienalga vajadzēja klusēt. Es priekš tevis biju svešs cilvēks. Vai tiešām tu tajā brīdī man noticētu, ka es esmu tavs brālis? Un kāda tam būtu jēga? Es tev vienalga būtu svešs. - Rolands sāka runāt. Šoreiz viņa balsī bija tik daudz sāpju. Tikai klausoties viņa sakāmo, es sapratu, ka viņam bija vēl grūtāk. Visu laiku atrasties blakus māsai, kura tevi uzskata par svešu cilvēku. Kā to vispār var izturēt?

- Un kas izmainījās tagad? Kāpēc tu pastāstīji tagad? - pajautāju. Bet tiešām! Kāpēc viņš pēkšņi man visu atklāja?

- Tu neesi kalpotāja, kurai es varu vienkārši pavēlēt. Tu esi tu, Melānij. - Rolands to teica ar lepnumu. Tiešām lepnumu? Bet ar ko te lepoties?

- Labi. - pamāju ar galvu un atkal sāku pētīt ainavu, kas mainījās trakā ātrumā. Kāpēc viņš brauc tik ātri? Ak, pareizi, mums taču draud briesmas. Bet no kā?

Ar acs kaktiņu vēlreiz nopētīju blakus sēdošo vīrieti. Ar acīm pārslīdēju pār viņa brūnajiem matiem, spilgti zaļajām acīm un sejas vaibstiem. Tikai tagad pamanīju mūsu pārsteidzošo līdzību. Kā es to neredzēju iepriekš? Tā jau ir, kamēr nezini, tikmēr nemani pat acīmredzamas lietas.

Tālākais ceļš pagāja klusumā. Es beidzot tiku galā ar asarām un ieslēdzu tās savā sirdī. Cerams, tās vairs neizlauzīsies. Man riebās tās vājuma izpausmes.

Šķiet, biju iemigusi, jo, atverot acis, attapos gultā. Tātad mēs jau esam klāt?

Piecēlos no gultas un devos uz durvīm, kas veda uz koridoru. Aiz sevis dzirdēju pavisam klusus soļus. Riks. Suns nāca man līdzi.

No koridora redzēju Rolandu. Vīrietis sēdēja ar muguru pret durvīm. Viņš skatījās televizoru. Vismaz tā izskatījās.

- Tu jau pamodies. - Rolands to sacīja kā faktu. Nekādu muļķīgu un acīmredzamu jautājumu.

- Jā. Kur mēs esam? - uzreiz ķēros klāt lietai. Klāt galvenajam.

- Pagaidu mītne. Domāta tieši šādiem gadījumiem. - vīrietis paskaidroja. Neko sev, pagaidu mītne! Citam-grezns dzīvoklis, bet viņam-pagaidu mītne.

- Un cik ilgi mēs te paliksim? - atkal uzdevu jautājumu. Rolandam noteikti jau apnika mani jautājumi, bet es nevarēju nepajautāt.

- Kādu laiciņu. - brālis atbildēja. Vēl joprojām bija grūti pat domās saukt par brāli. Bet jāpierod, vai ne?

- Kāds ir plāns? - no visas sirds cerēju, ka viņam tāds ir. Nē, nu Rolandam taču vienmēr ir plāns, vai ne?

- Tu iziesi cilvēkos. - vīrietis ierunājās pēc ilga klusuma brīža. Kā? Viņš taisās mani vest pie tiem cilvēkiem? Pie mana slepkavas?

- Bet vai tad tu netaisījies mani slēpt no visiem? - es skaļi izteicu savas domas. Viņš taču paskaidros man visu, vai ne?

- Cilvēks, kurš centās tevi nogalināt, jau zin par to, ka esi dzīva. No pārējiem nav jēga slēpties. - brālis paskaidroja.

Vispār, samērā loģiski. Taču man tas neienāktu prātā. Nu jā, es laikam nekad nebūšu tāda, kāds ir viņš. Tik stratēģisks un apdomīgs.

- Labi. Un kad tu plāno pirmo iznācienu? - apjautājos, lai man būtu laiks sagatavoties tam visam. Sagatoties satikt cilvēkus, kuri mani pazīst. Kuri mani zin labāk nekā es pati.

- Šovakar. Būs ballīte pie Amālijas. - brālis paziņoja. Šī ziņa lika manai mutei šokā atkārties. Tik ātri? Bet, bet, bet...

- Man nav piemērota apģērba. - centos atrast kādu attaisnojumu, lai varētu nekur nebraukt. Zināju, ka uzvedos kā bērns, taču man bija bail. Es izjutu paniskas bailes no domas, ka man būs jāsatiek savs slepkava. Vai arī tā bija meitene?

- Neāksties. Tajā istabā skapī ir daudz drēbju. Kāda noteikti derēs. - Rolands man aizrādīja.

Tur bija drēbes? Man likās, ka šeit nekā nav. Tātad viņš jau iepriekš bija gatavs šādam iznākumam? Cerams, tur nebūs neviena apģērba, kas man derētu!

Muļķības! Viņš noteikti ir parūpējies par visu. Tas taču ir... Rolands!

- Cikos man jābūt gatavai? - jautāju, lai zinātu, cik laika man ir priekš pošanās.

- Izbraucam pēc divām stundām. Tev laikam jāiet gatavoties, jā? - brālis jautāja. Divas stundas, lai sapostos? Tik daudz?

Kaut gan man taču ir arī jāatrod piemērota kleita, kurpes un jāuztaisa frizūra. Jāuzgrimējas... Ārprāts, tikai divas stundas?

Steidzos uz istabu, lai sāktu posties ballītei. Mana pirmā ballīte. Nē, nu agrāk es noteikti apmeklēju daudz šāda veida pasākumus, bet kāda tam tagad starpība? Es tāpat neko neatceros!

Skapī bija pakārtas vairākas kleitiņas. Man pašai vislabāk patika īsa un apspīlēta, melna mežģīņu kleita ar pusgarām piedurknēm. Tai klāt ideāli derēja melnas augstpapēžu kurpes. Perfekti!

Pirms ģērbšanās ātri ieskrēju dušā un izmazgāju matus. Tagad tie smaržoja pēc avenēm. Dievinu smaržīgos šampūnus!

Matus izžāvēju ar fēnu un salokoju. Tad uzklāju pelēkas acu ēnas un lūpu spīdumus. Labi, ka biju filmās neskaitāmas reizes redzējusi, kā to dara meitenes. Tagad centos atkārtot viņu darbības. Skatoties uz iznākumu, biju apmierināta.

Manas pelēkblondās lokas bija saliktas uz viena pleca un ļoti izcēlās uz tumšās kleitas fona. Arī seja izskatījās tīri simpātiska.

Vajadzēja dažas minūtes, lai saprastu un atcerētos, kā staigāt uz tiem mokurīkiem, ko sauc par kurpēm. Labi, ka mans ķermenis pats atminējās, kā to darīt. Citādi es būtu ķezā. Pilnīgākajā.

Pirmajā brīdī pat neatpazinu sevi lielā spoguļa atspulgā. Tā meitene, kas tur bija, izskatījās tik pašpārliecināta. Ja vien es tāda būtu...

- Mela, paņem somiņu! Tev vajadzēs ielikt telefonu un ieroci! - Rolands kliedza no kādas istabas. Ko? Ieroci? Bet tā taču ir parasta ballīte!

Tikai pēc tam atcerējos, ka tur būs arī mans slepkava. Pēkšņi ar vienu ieroci šķita par maz.

Atkal sāku rakāties skapī un beigu beigās atradu skaistu, melnu somiņu ar zelta ķēdīti. Tā bija pietiekami liela, lai varētu ielikt arī kādu ieroci. Tā, ja somiņai bija zelta ķēdīte, tad man vajag zelta aksesuārus. Galda atvilktnē bija vairāki kuloniņi un krelles. Taču neviena rota neizskatījās labi ar mežģīnēm. Nu labi, iztikšu bez!

To visu izdarījusi, nejauši ieskatījos pulkstenī un noelsos. Bija pagājušas divas stundas. Es tiešām tik ilgi posos? Ārprāts!

Taču tas vismaz man ļāva aizmirst par gaidāmo pasākumu. Tagad atkal ar joni atgriezās satraukums un bailes.

- Es esmu gatava. - paziņoju, iziedama pa istabas durvīm.

Arī Rolands jau bija saposies. Viņu noskatot, pasmaidīju. Melnā žakete, krekls un džinsi viņam tiešām piestāvēja. Izskatījās perfekti. Un mēs abi saderējām kopā. Super!

- Ņem. Telefonā ir tikai mans numurs, tātad nesajauksi. Ja kas zvani. Vēl pistole un nazis. Lieto tos tikai vissliktākajā gadījumā. - brālis piekodināja, kamēr es bāzu ieročus un telefonu somiņā. Tātad es nedrīkstēšu šķirties no šī aksesuāra ne mirkli.

- Ejam? - Rolands noprasīja, kad bija nopētījis mani no galvas līdz kājām. Nekāda piezīme par manu izskatu nesekoja. Tas, protams, nevairoja manu drosmi. Taču es centos to atrast. Atrast kaut mazu drusciņu drosmes, lai izturētu šo vakaru.

Izejot no daudzdzīvokļu mājas, izmantoju iespēju aplūkot apkārtni. Tā man, protams, bija nepazīstama.

Iesēdos melnajā mašīnā, lai kopā ar brāli dotos uz ballīti un satiktu vecos draugus un savu slepkavu. Veiksmi, Melānij!

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000