local-stats-pixel

Tumšās pagātnes ēnas (20)9

 173  0

*Rolanda skatpunkts*

Es zināju, ka viņa kādreiz to uzzinās. Es zināju, ka nespēšu to slēpt mūžīgi. Taču man likās, ka laiks vēl ir. Ka viņa vēl neko nezin. Kaut gan, vai tad es vēl drīkstu ievilkt viņu dziļāk šajā putrā, neko nepaskaidrojot? Viņai tomēr ir tiesības zināt. Laikam.

Taču daudz labāk būtu, ja Mela neko nekad neuzzinātu. Vismaz viņas prātu neaptumšotu pagātne.
Man viņai viss jāpaskaidro. Labi, ar ko lai sāk? Piemēram, ar to, kas viņa man ir? Nē, to es neesmu gatavs teikt. Ne jau kā sarunas iesākumu.

- Labi. Sāc jautāt to, kas tev interesē. - mierīgi sacīju. Melānijai nevajadzēja just to pretrunu un šaubu vētru, kas plosījās manī.

- Kāpēc man bija zili mati? - es gandrīz sāku smieties šī bērnišķīgā jautājuma dēļ. Taču tad sapratu, ka Melānija vienkārši cenšas sevi sagatavot tam svarīgajam. Viņa speciāli sāka ar sīkumiem. Paldies, Mela! Tu nemaz nevari iedomāties, cik pateicīgs es tev esmu!

- Tu izlēmi, ka blondi mati ir pārāk banāli, bet zilie mati labāk piestāv tavai būtībai. - es noklusēju vienu no galvenajiem iemesliem. To gan Melai nevajadzētu zināt.

- Riks agrāk bija mans suns, vai ne? - sekoja nākamais jautājums. Arī šis man lika nopūsties. Ja vien viņa zinātu, cik smagi man ir atcerēties tos laikus.

- Riks tev pieklīda uz ielas. Tev palika žēl mazo, savainoto sunīti un tu viņu savāci uz mājām. - paskaidroju, lai viņa saprot. Arī šie divi teikumi lika atmiņām uzjundīt.

Atcerējos, kā es dusmojos, kad Mela viņu atnesa uz mājām un glaudīja. Es teicu, ka Rikam noteikti ir trakumsērga. Melānijai, protams, bija vienalga. Viņas sirsniņa jau bija iedegusies mīlestībā pret šo mazo, neaizsargāto radībiņu.

- Kāpēc tas puisis nedrīkstēja mani atpazīt? - Mela ķērās klāt nopietnākam jautājumam. Bļāviens, kā lai to paskaidro?

- Es neticu, ka avārija, kurā tu zaudēji atmiņu, bija nejauša. Un nevienam vairs neuzticos. - atbildēju, cenzdamies pateikt pēc iespējas mazāk. Principā, es taču nemeloju.

- Tu domā, mani kāds vēlējās nogalināt? Kāpēc? - meitene man jautāja. Nu, to es arī gribētu uzzināt. Līdz pat šim brīdim man nav ne jausmas, kas notika tajā dienā. Un kāpēc Melāniju gribēja novākt.

Es cerēju, ka viņa visu man pastāstīs, kad pamodīsies. Taču Mela pat neatcerējās savu vārdu. Tā bija sliktākā diena manā mūžā.

- Ja vien es to zinātu... - nopūtos. Melānija uz brīdi apklusa, laikam centās savākt domas un uzdot kaut ko svarīgāku.

- Kāpēc tavā mājā ir istaba ar manām bildēm? - pēc klusuma brīža sekoja nākamais jautājums. Nu jā, tas jau ir kaut kas būtiskāks. Un kā lai es to paskaidroju, neatklājot patiesību, kuru nevēlējos teikt?

- Tā ir tava istaba, Mel. Tu tur dzīvoji. - skumīgi sacīju. Es biju pārliecināts, ka meitene tur vairs kāju nespers. Viņa ienīdīs mani, kad visu atklās. Viņa ienīdīs visus.

- Mēs dzīvojām vienā mājā? - nez kāpēc Mela šķita pārsteigta. Kas viņu tā izbrīnīja?

Piekrītoši pamāju ar galvu. Ko citu es varēju darīt?

- Tu biji mans puisis? - nākamais jautājums man izraisīja smieklus. Puisis? Absurdāka doma viņai nevarēja ienākt prātā? Varbūt uzreiz vīrs?

Mela satrūkās no maniem skaļajiem smiekliem.

Taču drīz vien mani smiekli apsīka. Es sapratu, ka man būs tomēr tas jāpasaka. Tomēr būs.

Nē, es nespēšu to pateikt vārdos. Man ir pārāk skumji un sāpīgi, ka tik tuvs cilvēks mani neatceras. Es nevarēšu pateikt viņai. Ko tad man darīt?

Par laimi, atcerējos to zīmīti, kuru Melānija atstāja uz mana galda tajā dienā. No tā laika es to nēsāju līdzi visur un vienmēr.

Atmiņā uzpeldēja tā briesmīgā diena.

Es biju vēl rīta skrējienā. Kad atskrēju līdz mājām, dzirdēju, kā pa vārtiem izbrauc mašīna. Man likās, ka tā ir Melānija. Tagad arvien vairāk sāku domāt, ka tur bija kāds cits.

Pēc dušas es ienācu kabinetā, un acīs uzreiz iekrita nevērīgi nomestā zīmīte.

Kad izlasīju tās saturu, es biju ne pa jokam satraukts. Man bija bail par Melāniju, bet es mierināju sevi ar domu, ka viņa zin ko dara. Ka viņa ir pietiekami stipra un uzmanīga.

Izrādījās, ka nē.

Vakarā man piezvanīja no slimnīcas un paziņoja, ka meitene ir reanimācijā. Viņa ir cietusi avārijā.

Visu laiku es prātoju, kas varēja viņu vēlēties nogalināt? Kas bija tas nodevējs? Es cerēju, ka Mela man to visu atbildēs, kad pamodīsies.

Taču mani gaidīja vilšanās. Melānija neko neatcerējās. Bet vismaz viņa bija dzīva.

Dzīva, bet sveša. Viņa bija kā tukša lapa. Man no meitenes palika tikai tā istaba un saburzītā zīmīte.

Ar roku parakājos kabatās un beigu beigās atradu to mazo lapiņu. Tā gan bija samīcīta, bet tekstu saprast vēl varēja.

Ne vārda neteikdams, pasniedzu lapiņu Melānijai. Viņa paņēma mazo zīmīti un sāka lasīt.

- Roli, manas aizdomas apstiprinājās. Starp mūsējiem ir nodevējs. Es atbraukšu vakarā un tev visu izstāstīšu. Esi uzmanīgs! Un netici nevienam! Es tevi ļoti mīlu! Atceries to vienmēr, brāli! - Melānija lasīja skaļi, cenzdamās izburtot pati savu rokrakstu. Smieklīgi. Viņa ar grūtībām lasīja to, ko kādreiz bija rakstījusi.

Bet varbūt pie vainas bija sliktaos lapiņas stāvoklis? Labi, kāda starpība. Galveno viņa izlasīja. Viņa zin.

Visu uzmanību koncentrēju ceļam. Ne jau tas, ka man bija bail avarēt. Es braucu pietiekami labi, lai tas nenotiktu. Kaut gan Melānija jau arī bija perfekta vadītāja. Labāka par mani.

Spogulī pamanīju melnu auto, kas centās panākt mūsējo. Tātad jau sekotāji? Ātri gan!

Kuram gan Ādams pastāstīja par Melāniju? Kurš varēja tik ātri noreaģēt?

Uzņēmu ātrumu un traucos pa šoseju. Labi, ka uz ceļa neviena nebija. Tagad liekas mašīnas tikai traucētu.

Atrāvāmies no sekotāja, bet es vienalga laiku pa laikam ielūkojos atpakaļskata spogulī, lai pārbaudītu melnā auto attālumu no savas mašīnas. Viņš atpalika.

- Tu esi mans brālis? - klusumu kā ar pātagu pāršķēla Melānijas šokētā balss. Šķiet, viņa beidzot apjēdza tās zīmītes jēgu. Nu nevaru jau neko sliktu teikt. Arī man pašam vajadzētu laiku, lai to apjēgtu.

Ielūkojos Melānijas ieplestajās, zaļajās acīs. Brīnums, ka viņa agrāk nesaprata. Mēs taču esam tik līdzīgi!

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000

Brālis? emotion

 1  0 atbildēt