local-stats-pixel

Tumšās pagātnes ēnas (16)0

 164  0

Šī tāda īsāka daļa, bet domāju, ka šovakar varētu būt vēl viena.


Riks uzleca man virsū un nogāza no kājām. Samiedzu acis, lai neredzētu pēdējās dzīves ainas, un gaidīju nāvi. Taču tā nesekoja.

Pār seju pārbrauca kaut mikls un silts. Tad vēlreiz. Vai tās ir asinis? Bet tad taču es justu sāpes, vai ne?

Lēni atvēru acis un tieši pretī sejai ieraudzīju suņa purnu. Dzīvniekam bija izkārta mēle, un tas klusi smilkstēja. Taču smilkstos vairs nebija nepacietības, tajos bija kas cits. Tikai pēc brīža sapratu, ka tas ir prieks. Bet par ko tas suns priecājas?

Nedroši ieskatījos Rikam acīs. Tajās dzirksteļoja bezgalīga laime. Kāpēc? Par ko?

Tikai tagad sajutu aukstumu un slapjumu zem sevis. Ak jā, pareizi! Es taču nokritu sniegā! Arī nelielas sāpes mugurā lika manīt par kritienu.

Centos piecelties, bet suņa svars bija mani pilnībā piespiedis zemei. Sasodīts, cik viens dzīvnieks var būt smags? Man bija mazliet bail sadusmot suni, bet bija jāmēģina. Citādi es nekad netikšu uz kājām.

- Vai tu, lūdzu, varētu ļaut man piecelties? - klusā, lūdzošā balsī jautāju. Jā, kā tad, suns noteikti mani sapratīs. Smieklīgi!

Taču, man par brīnumu, dzīvnieks pakāpās malā un turpināja mani vērot. Skatienā jautās mīlestība un uzticība. Tagad man pavisam vairs nebija bail no šī dzīvnieka. Varēja redzēt, ka tas man nedarīs pāri.

- Paldies. - mazliet pasmaidīju un pabužināju spalvu uz dzīvnieka skausta. Viņam tas patika. To pat es saskatīju.

Tikai tagad atcerējos par tiem, kas bija šīs ainas liecinieki. No malas šis noteikti izskatījās dīvaini.

Pametu skatienu uz Rolandu. Vīrietis stāvēja sastindzis. Varēja redzēt, ka viņš bija satriekts, taču vienlaikus arī atvieglots. Nu jā, viņam jau nepatiktu, ka paša suns nogalina ciemiņu.

*Rolanda skatpunkts*

Es vēl joprojām biju šokā. Riks viņu atpazina. Es jau zināju, ka suņi īpaši pieķeras saviem saimniekiem, bet tik ļoti...

Kad Riks norāvās no ķēdes un metās Melai virsū, es gandrīz sajuku prātā. Protams, es neticēju,ka suns varētu viņai uzbrukt, bet sirds vienalga sažņaudzās bailēs.

Jau labu laiku neko nebiju jutis. Pēdējā laikā biju palicis ciets kā akmens. Kā klints.

Taču šī meitene atkal atmodināja manu sirdi. Viņas emocijas, brīvība un bērnišķīgums lika arī man kļūt sirsnīgākam. Viņa lika man just.

Priekš manis šis laikam bija viens no briesmīgākajiem brīžiem pa divdesmit trīs gadiem, kurus dzīvoju.

Vienubrīd likās, ka zaudēšu Melāniju. Atkal. Nē, es to nepārdzīvotu.

- Rik, šurp! - iesaucās Mets. Es gandrīz sāku smieties, kad redzēju, ka suns neklausa. Nu jā, tam jau vienmēr ir bijusi tikai viena saimniece. Mela.

- Sasodīts, Rik, skrien šurp! Stulbais dzīvniek, es tev rādīšu, kā uzbrukt cilvēkiem. Tu man jutīsi to uz savas ādas! - Mets nikns iesaucās. Šī laikam ir pirmā reize, kad kāds no dzīvniekiem viņam neklausa.

Šoreiz es viņam galīgi nepiekritu. Rikam smadzeņu ir vairāk kā tam skapim.

- Beidziet! Jūs nedrīkstat tā izrīkoties ar dzīvniekiem! - Mela sadusmojās. Viņas piere saraucās, un balss ieguva metālisku pieskaņu. O jā, šādu es viņu atceros.

- Kas tu esi, lai man to aizliegtu? Pie tam šis suns tāpat ir nekontrolējams. Viņu sen laiks nošaut! - vīrietis kliedza uz Melāniju. Viņš centās izskatīties draudīgs un pavēlošs. Taču tam idiotam nebija nekādu cerību pret meiteni.

- Es esmu Melānija. - viņa kā izgaršodama nosauc savu vārdu. Lēni, bet ar milzīgu jēgu. Arī Mets zināja, ko tas nozīmē. Lai arī viņš nepazina Melu, tomēr šis vārds vīrietim izteica daudz.

No vienas puses, tas bija pavisam dīvaini, skatīties, kā smalka un pēc izskata trausla meitene noliek pie vietas tādu divmetrīgu skapi. Es biju lepns par Melu.

Bet, no otras puses, es priecājos, ka meitene beidzot sāka lietot šo vārdu. Es zināju, ka viņai šis vārds ir pazīstams. Ka viņa zin savu īsto personību. Tikai rodas vēl viens jautājums. Ko vēl Mela zin?

- Met, ej un pieskati suņus labāk nevis strīdies ar šīs mājas iedzīvotāju. - nolēmu beidzot iejaukties. Ar viņu es vēl parunāšu dažus stiprus vārdus.

- Bet ar tevi mēs iesim skriet. - to teicu Melānijai. Es tikai nezināju, kā man tagad viņu saukt. Par Anniju vai Melāniju?

- Riks var nākt ar mums? - Mela uz mani paskatījās ar tik lūdzošām acīm, ka es vienkārši nespēju viņai atteikt. Sasodīts!

- Labi, bet tikai uz skriešanu. Pēc tam Riks ies atpakaļ. - atteicu, cik skarbi vien varēju. Es nedrīkstēju kļūt mīksts. Taču man tas tāpat līdz galam neuzdevās.

Lai novērstos no domām, uzsāku treniņu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000