- Tu raudi? - vīrietis neticīgi noprasīja. Kas tur tāds, ka es raudu? Es taču neesmu no dzelzsbetona!
- Jā. Un? - nesapratu. Kāpēc viņu tas tā izbrīna? It kā viņš nav redzējis kādu raudam. Šis jautājums uz brīdi novērsa manas domas no ugunsgrēka. Taču tad es atkal iedomājos par savu līķi.
- Tu man varētu paskaidrot, kas notiek? - lūdzos viņam. Es zinu, ka tas nav vīrieša pienākums, bet viņš taču nevarēja domāt, ka varēs mani, neko nepaskaidrojot, nolaupīt un turēt šeit. Viņam nāksies vismaz kaut ko man pastāstīt.
- Ko tieši tu gribi zināt? - svešinieks vienaldzīgi jautāja. Varēja just, ka šis jautājums viņa neiet pie sirds. Bet man tiešām bija jāzin. Tas taču ir saistīts arī ar mani!
- Kas tu esi? Un kā tu mani atradi? - vispirms jautāju to, ko viņš noteikti varētu zināt. Vismaz šeit viņš nevarēs pateikt, ka kaut ko nezin. Tie taču ir jautājumi par viņu!
- Mani sauc Rolands. Tevi atradu nejauši. Es vienkārši vizinājos pa pilsētu un ieraudzīju, kā tas vīrietis tevi izseko. Nolēmu palīdzēt. - viņa vārdi izklausījās ticami. Taču mana intuīcija uzreiz iebrēcās, ka Rolands melo. Nevar būt, ka viņš neko nezināja.
- Un kāpēc tas psihs mani izsekoja? - turpināju iztaujāt vīrieti. Uzreiz varēja redzēt, ka uz šo jautājumu, viņš nevēlas atbildēt.
- To es gribēju jautāt tev. - Rolanda skatiens ieurbās manā sejā. Viņa acis bija piesātinātā tumši zaļā tonī. Kaut kas līdzīgs manējam. Tās bija tik skaistas. Un dzīvas. Ja Rolanda seja dvesa pilnīgu bezkaislību, tad acis mirdzēja. Tās mirdzēja kaut kā īpaši.
- Es tev nejautātu, ja zinātu. - noburkšķēju. Nu labi, kāda iespēja, ka viņš tiešām pateiktu visu, ko zin? Bet vienalga. Šie noslēpumi bojāja manu garastāvokli. Tie man riebās. Manā dzīvē jau tā bija pārāk daudz noslēpumainā. Un tagad vēl šis?
- Tu nezini, kāpēc tevi vajā? - Rolands neticīgi jautāja. Nu jā. Es zinu, ka izklausās dīvaini, bet visa mana dzīve, kopš es pametu klīniku, bija dīvaina.
- Jā. - noburkšķēju vēl joprojām prātodama, ko viņš slēpj no manis. - Jaunkundzes istaba ir gatava. - man aiz muguras atskanēja vecā kalpotāja balss. Viņš uzradās tik negaidīti, ka es mazliet salēcos. Vispār, es esmu par daudz tramīga.
- Man ir vēl viens jautājums. - nu jau drošāk teicu. Es nedrīkstu zaudēt drosmi. Man ir jācenšas turēt sevi rokās.
- Kādi ir tavi plāni attiecībā uz mani? -sastapusies ar Rolanda jautājošo skatienu, noprasīju. Bija skaidrs, ka man nāksies darīt to, ko vīrietis liks. Man nebūs izvēles. Es nedrīkstēšu pretoties. Taču vienalga gribas zināt, kas ar mani notiks tuvākajā nākotnē. Vismaz aptuveni.
- Tu iesi gulēt. Un rīt mēs vēl parunāsim. -Rolands pavēlēja un tad aizgāja prom. Pagriezos pret večuku un uzsmaidīju viņam. Nezin kāpēc man gribējās būt īpaši jaukai pret šo cilvēku. Varbūt tāpēc, ka viņš likās tik nevarīgs?
- Sekojiet man, jaunkundz. - večuks klusā, bet skanīgā balsī sacīja un sāka kāpt augšā pa kāpnēm. Tātad mani nevedīs uz pagrabu? Pati mazliet pasmīnēju par šo domu, taču tad pievērsos mājas pētīšanai.
Te, tāpat kā priekšnamā, viss bija ļoti dārgs. Sajūta bija kā ejot pa pili. Pie tam vēl ar kalpotāju priekšā.
- Kā jūs sauc? - ziņkārīgi apjautājos, lai pārtrauktu klusumu. Bet varbūt es to darīju, lai nejustos kā sapnī?
- Jēkabs, jaunkundz. - večuks mazliet izbrīnīts sacīja. Es paliku neizpratnē. Kāpēc viņš tā izbrīnījās?
Pēkšņi pār mani nāca atklāsme. Es taču viņu pazinu. Noteikti! Tas visu izskaidrotu. Tagad atliek tikai atcerēties. Ja vien es to varētu...
- Prieks iepazīties. - laipni sacīju. Tagad es vienkārši biju pieklājīga. Manās domās jaucās pārāk daudz kas, lai varētu just interesi pret svešu večuku.
- Tā ir jūsu istaba, jaunkundz. - Jēkabs atvēra durvis un apstājās pie tām. Jaunkundze? Kāpēc viņš visu laiku mani tā sauca? Es taču neesmu nekāda dāma! Pret mani var izturēties arī vienkāršāk.
- Lūdzu, nesauciet mani par jaunkundzi, Jēkab! Es esmu Annija. - palūdzu. Man nepatika tas, ka viņš pret mani attiecas kā pret svarīgu personu. Es tāda neesmu!
- Labi, jaunkundz! Piedodiet! Annij. - vecais vīrs sastomījās. Veltīju viņam laipnu smaidu. Nav taču par ko satraukties!
Jēkabs aizgāja, un es paliku viena plašajos apartamentos. Man pat bija grūti nosaukt to par istabu, jo šeit viss bija tik grezns. Jebkura meitene šeit justos kā princese.
Visa istaba bija baltos toņos. Tikai grīda bija pavisam gaiši brūna. Novilku zābakus, lai nesabojātu grīdu. Zinu, ka šeit pieņemts staigāt ar apaviem. To sapratu, kad Rolands nelika man novilkt zābakus. Taču es vienalga tā nevarēju.
Pie vienas sienas stāvēja milzīga gulta. Tā bija balta, ar milzīgu, mīkstu segu un spilveniem. Tā vien gribējās tajā burtiski ievelties. Man šķiet, tādā varētu noslīkt.
Pie gultas stāvēja gaišs koka naktsskapītis. Uz tā bija balta lampa.
Gandrīz visa otrā siena bija kā logs. Tā stiepās no viena stūra līdz otram. Tam klāt bija plata palodze. Vairāk uz telpas vidu bija balts dīvāns ar krēsliem un stikla galdiņš. Arī tie izskatījās ļoti ērti, bet es vienalga gribēju tos iemēģināt.
Atkritu uz viena mīkstā krēsla. Sajūtas bija fantastiskas! Es it kā ieslīgu mīkstajā mēbelē. Likās, ka sēžu uz gaisīga mākoņa. Sajūsmināta iesmējos. Neko tādu iepriekš nebiju izbaudījusi. Tad sapratu, ka uzvedos bērnišķīgi un nokaunējos. Es taču taisījos pieaugt!
Kājas iegrima mīkstajā, baltajā paklājā. Pakustināju kāju pirkstus un laimīga nopūtos. Šī bija īsta sapņu istaba. Ja vien es tādā varētu dzīvot mūžīgi... Tikai es gan nomainītu visam krāsas. Mani kaut kā vairāk saistīja tumšais.
Stop! Par ko es domāju? Šī ir tikai pagaidu mītne. Līdz ko es apnikšu Rolandam, viņš mani izmetīs uz ielas. Labākajā gadījumā. Par sliktāko es pat netaisos domāt.
Istabai bija vēl divas durvis. Pavēru vienas šaurā spraugā un ielūkojos blakustelpā. Kas tas ir? Pag, tas ir skapis? Man tas drīzāk atgādināja veikalu. Kuram gan var būt tik daudz drēbju?
Atkal aizvēru durvis. Tā kā man nav mantu, šī telpa man nebūs nepieciešama.
Ielūkojos otrā telpā. Tā bija vannasistaba. Pavēru durvis plašāk. Tagad man derētu silta vanna. Gribējās relaksēties un uz brīdi aizmirst visu notiekošo.
Arī vannasistaba visa bija pelēcīgi balta. Šo telpu es īpaši neaplūkoju, jo mans skatiens bija pievērsts tikai un vienīgi milzīgajai vannai.
Palaidu ūdeni vannā un lēni ģērbos nost. Pārbaudīju, kāds ir ūdens un atrāvu pirkstu. Tas bija auksts. Nē, tādu vannu es negribu. Interesanti, kā te var palaist siktāku ūdeni? Uz labu laimi pagriezu kādu kloķi. Taču tas nesniedza vēlamo rezultātu. Ūdens tikai sāka burbuļot. Klusi iespiedzos un pagriezu to pašu kloķi, bet uz otru pusi. Tagad viss bija tāpat kā iepriekš.
Beidzot atradu siltā ūdens pogu. Kad ūdens vannā bija pietiekami silts, aizgriezu krānu un ielīdu vannā un svētlaimē nopūtos. Beidzot varēju atpūsties. Pati nemanīdama aizmigu.
*Rolanda skatpunkts*
- Kungs, es nesaprotu, tā taču ir Melānija, vai ne? - Jēkabs apjucis vaicāja.
- Jā. - īsi atbildēju. Man nepatika runāt par šo tēmu. Man negribējās skaidrot Jēkabam, ka viņa neko neatceras. Bet vienalga nāksies.
- Bet viņa nepazīst ne mani, ne jūs. - vecais vīrs bija pārsteigts par radušos situāciju. Smagi nopūtos. Laiks paskaidrojumiem.
- Atceries avāriju? - jautāju. Jēkabs mēmi pamāja ar galvu. Man bija smagi turpināt, bet es to darīju. Šis vīrs ir pelnījis zināt.
- Viņa izdzīvoja, bet zaudēja atmiņu. Viņa neatceras ne mani, ne tevi, nevienu. - pastāstīju un ieskatījos Jēkabam acīs.
Kādu brīdi viņš centās sagremot informāciju, bet tad laikam visu saprata.
- Un kad jūs taisāties atklāt viņai patiesību? -Jēkabs jautāja. Šī lieta laikam bija vienīgā, par kuru biju pilnīgi pārliecināts.
- Viņai nekas nav jāzin. Ak jā, liec kādam pārnest viņas drēbes uz jauno istabu. - skarbi atteicu, norādīdams uz sarunas beigām.
