http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-8/732798
“Kas tev ir lēcies?”nikni uzrūcu māsai virsū, un ar ašu lēcienu piecēlos kājās.
“Bet vai tad es nestāstu taisnību?”māsa jautājuši uzlūkoja mani.
Gribēju jau atkliegt viņai pretim ka tā nav, bet tā bija. Es vienmēr biju centusies visiem izpatikt, un nedarīt neko tādu, kas kādam nepatīk. Biju centusies izvairīties no lieka stresa, un visu laiku bēgusi no nepatikšanām.
Pie tam es nebiju viena no skaistākajām meitenēm, kas tīko iznākušas no skatloga, būtībā es biju diezgan prasta meitene, kas pilnīgi ar neko neizcēlās.
“Nu re, tā jau es domāju, nekad nekas tu neesi bijusi, un arī nebūsi, tagad ieteiktu tev doties projām!”māsa noteica.
Es pagriezos pret māsu, veltīju viņai pēdējo skatienu, un devos projām no šejienes. Nu visu biju noskaidrojusi, un vairāk arī negribēju zināt.
“Pagaidi mani!”izdzirdēju Elzu kliedzam man aiz muguras.
Es aši apcirtos apkārt.
“Atstāj mani vienu, man ir jāpārdomā viss.”sacīju, un tad uzsmaidīju Elzai.
Es nedrīkstēju tagad viņai norādīt cik slikti es jūtos, ka pēkšņi viss ko biju veidojusi bija pazudis. Man vairs nebija mērķis, man nebija ne kā uz kā turēties. Mana pašapziņa bija sagrauta, un vienīgais, ko es gribēju tikt projām no šī visa.
Elza mani rūpīgi appētīja, un tad pakratīja galvu, un aizgāja prom. Kādu brīdi noskatījos, kā viņa aiziet, un tad devos uz mājām.
Es lēnā solī gāju uz mājām, un vēroju kā nomainās mana apkārtējā vide. Tagad tas man palīdzēja koncentrēties uz to, ka es esmu dzīva, un ka viss būs kārtībā, lai arī kas notiktu! Ejot vien uz priekšu un vērojot apkārti, nemanot uzskrēju virsū kādam cilvēkam.
“Skaties, kur ej!”viņš nikni norūca, un paskatījās uz mani.
Es neviļus paskatījos uz viņu arī, un man aizrāvās elpa. Šo cilvēku es biju redzējusi vakardien, tajā mājā, kur bija mana māsa. Viņš bija viens no tiem, kas skatījās uz mani kā uz ēdienu ar tām izsalkušajām acīm.
“Skat ko es te redzu.”puisis apmierināti norūca, un satvēra spēcīgi manu roku.
“Laidiet mani vaļā!”es iekliedzos, un paniski paskatījos viss apkārt.
Šeit neviena cita izņemot viņu un mani nebija. Manas acu zīlītes šaudījās uz visām pusēm, lai pamanītu jebkādu dzīvības pazīmi, kas mani varētu izglābt. Un ko viņš tagad domāja ar mani iesākt?
“Nekliedz tā, ja kliegsi izdarīšu tā lai tev sāp, bet ja nekliegsi tas būs pa visam nesāpīgi un tu neko nejutīsi.”puisis maigā balsī sacīja, un ar otru roku satvēra manu plecu, un tad pievilka mani sev tuvāk.
“Laidiet mani vaļā, jūs nedrīkstat tā rīkoties!”dusmīgi teicu, un centos spirināties viņam pretim.
“Un kas tu būtu, lai aizliegtu man kaut ko?”puisis iesmējās un paskatījās uz mani.
Pēkšņi sajutu triecienu pa galvu, un tad es iekritu bezsamaņā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-10/733081
