http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-2/731937
Varbūt šī daļa varētu būt drusku skarbāka ne kā citas, bet tas jau ir atkarīgs no katra atsevišķi!
“Jā, jā.”klusām noteicu, un piegāju klāt pie tām durvīm, kuras bija norādījis puisis.
Dziļi ievilku nāsīs gaisu, un attaisīju spraugu vaļā durvīm. Pretim man iesitās asiņu un vēmekļu smaka. Es jau gandrīz tagad izvēmos, bet man bija jāredz māsa. Un kas šeit iekšā vispār notika!
Attaisīju platāk durvis, un pēkšņi man aizrāvās vēl vairāk elpa. Pretim man stāvēja māsa ar asiņainām rokām, un blakus viņai bija nokritusi zemē meitene. Meitenes acis bija vaļā, un tās vien kliedza par sāpēm. Meitenei bija virsū kleita, kas bija ieplēsta vēderā un no tās vietas vēlās ārā asinis, un vēl kaut kas, ko es nemaz negribēju zināt.
Es pārstāju skatīties uz meiteni un uzlūkoju māsu. Viņa bija vienās asinīs, un viņas acis bija melnas, kā tumsas viss neizdibinātākie dziļumi! Sāku atkāpties atpakaļ, varbūt šis viss bija tikai joks, tikai šausmīgs joks! Mana māsa un slepkava, tas nevarēja būt.
“Pagaidi, es varu paskaidrot!”māsa novilka skatoties uz mani ar žēlabainu skatienu, bet man nevajadzēja vairs nevienu pašu paskaidrojumu, es pagriezos un metos bēgt.
Es vairs šeit ilgāk nevarēju uzkavēties, puisim bija taisnība, man šeit nevajadzēja būt! Par laimi nekas man negadījās pa ceļam, un es varēju bez īpašiem šķēršļiem izskriet āra no mājas. Plus šim visam bija tas, ka pēkšņi es sajutu enerģiju sevī ieplūstam, un to es varēju izmantot, lai vēl ātrāk skrietu.
Kad biju tikusi ārā no mājas, pa taisno skrēju uz mašīnu. Tā bija vienīgā vieta, kur es varēju būt drošībā! Pēc neliela skrējiena jau kāpu ātri iekšā mašīnā, un kad biju iekāpusi iekšā aizslēdzu ciet mašīnas durvis, un atslīgu sēdekli. Centos ievilkt pāris elpas, jo skrienot galvenais, kas mani mocīja bija skats, ko es biju redzējusi tur, un par normālu elpošanu pat domas nebija.
Pēkšņi kāds sāka raustīt mašīnas durvis. No bailēm man no mutes izskanēja kliedziens, un mēģināju iedarbināt mašīnu. Bet lai kā es censtos man neizdevās. Tagad jau durvju raustīšana pārgāja uz sišanu.
Par laimi mašīna ar nākošo mēģinājumu iedarbinājās. Un es nemaz neskatoties sāku braukt uz priekšu. Man bija jātiek projām no šejienes un pie tam ātri! Kad biju nogriezusies pa visam nost no šīs mājas, es atviegloti uzelpoju.
Bet mana sirds gan nebija norimusi, to ko es biju redzējusi, tas nevarēja būt joks! Mana māsa nebija tik izdomas bagāta, lai izveidotu tādu joku. Varbūt viņai kāds palīdzēja? Sirds nepārstāja ticēt, ka tas ir bijis tikai joks, varbūt man bija kopā ar viņu jāpasmejas! Drošvien tagad viņi visi smējās par manu rīcību.
Pēkšņi no bailēm mani pārņēma niknums un dusmas. Es sāku no jauna ienīst savu māsu, kā viņa varēja izspēlēt tik nežēlīgu joku ar mani?
Kad beidzot biju nokļuvusi mājās novietoju mašīnu vietā, un pa taisno devos uz savu istabu, lai dotos gulēt. Jo tas priekš manis bija par daudz priekš šīs nakts!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-4/732166
