local-stats-pixel

Tumsas būtība. 22

 119  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-butiba-1/744192

Es lēnām soļoju pa pilsētas tumšajā ieliņām. Dažreiz tas man palīdzēja izvēdināt galvu. Ne kā šeit es pirmo reizi iepazinos ar savu puisi, kad man uzbruka bariņš puišu. Viņš varonīgi mani aizstāvēja un neļāva nevienam puisim no tā bara pietuvoties man. Pēc tam drīz vien atbrauca policija, un paņēma viņus ciet.

Viņš vienmēr bija mani aizstāvējis, bet tik ātri viss mainījās. Ja es būtu savaldījusies viņš iespējams būtu vēl dzīvs! Mēs abi varētu būt kopā, un valdīt pār šo zemi ar tumsas palīdzību. Kāpēc viņam bija jāmirst?

Neviļus sagrīļojos un nokritu zemē atsizdama ceļus. Pēc tam sekoja asaras, un es sakļāvos kopā.

Es viņu biju mīlējusi, un joprojām mīlu. Mana sirds vienmēr piederēja viņam, un ne vienam citam. Lai arī, kā es mīlēju tumsu, un ļāvu pār sevi kontrolēt, vienmēr man pirmajā vietā paliks mans puisis. Mana vienīgā īstā mīlestība!

„Es zināju, ka tu esi vārga!”pēkšņi izdzirdēju, kādu nosakām.

Noslaucīju acis, un piecēlos kājās. Pretim man stāvēja tumsa. Vēl to viņai vajadzēja redzēt!

„Vienkārši paslīdēju.”klusām noteicu.

„Domā, ka tavu brēkšanu pa gabalu nevarēja sadzirdēt! Domā, ka esmu kurls?”tumsa nikni uzkliedza man virsū, un panāca tuvāk.

„Tas vairāk neatkārtosies.”centos to mierīgi noteikt, lai neradītu vēl lielākas dusmas tumsai uz mani.

„Tev ir taisnība, tas vairs neatkārtosies!”tumsa bargi noteica.

Man bija kaut kas jāsaka, es nevarēju vienkārši noskatīties kā mani nogalina, kad biju darījusi tik daudz laba priekš tumsas.

„Es vairs tā nedarīšu, vienkārši iekšā bija sakrājies tik daudz neizrunāta.”klusām nočukstēju.

„Tu domā, ka pēc šī visa tu būsi vēl dzīva? Kā tev nav kauna šeit vispār atrasties! Tu man visu laiku meloji, teici, ka pagātnes tev vairs nav, bet tie bija meli! Paldies, par to laiku, ko iztērēji priekš manis, bet tagad tev šeit nav palicis ne kā darāma!”nāve noteica, un pēkšņi iemirgojās.

Iepriekš jau biju redzējusi, ka tumsa nogalina citus, bet šoreiz tā biju es, kuru gribēja nogalināt.

„NĒ!”es iekliedzos ar visu spēku, bet sajutu tirpas kājās.

Tad manas kājas saļima un es nokritu zemē uz muguras.

„Tu man vairs neesi vajadzīga, ko jūs cilvēki vispār iedomājaties, ka stāvēsiet man blakus, ka būsim draugi? Nē jūs man esat tikai kauliņi uz spēles galda.”tumsa pasmaidīja, un pavicināja rokas.

Mani pārņēma nogurums, un bezspēks. Mana dzīvība lēnām izgaisa. Es nevēlējos aizvērt acis, es vienkārši lūkojos uz debesīm gaidīdama kaut ko, kas mani varētu izglābt. Bet kas mani glābtu? Esmu tik daudzus nogalinājusi, ka tikai, kāds kas vēlētos mani pamocīt varētu atnākt!

Pēkšņi viss apkārt izskanēja kliedzieni, kas lika matiem sacelties kājās, un tad pār manu seju pavīdēja saules stari. Kliedzēja bija tumsa, un ar gaismas parādīšanos atkal sajutu savā ķermenī siltumu, ko tik sen nebiju jutusi.

Tā bija brīnišķīga sajūta, es jutos tik pat labi, kā agrāk, kad vēl tumsa nebija uznākusi. Aizvēru acis, un pasmaidīju, ja man ir šādi jāmirst, tad es esmu gatava vai mirt vairākas reizes.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Raksti nākamo!
 3  0 atbildēt