Izkāpju no neērtās gultas un saģērbjos. Neko vairāk par parastām džinsa biksēm ar lieliem caurumiem ceļgalos un platu baiku man tumsā neizdodas atrast. Pēc iespējas klusāk sataustu kedas un virsjaku, cerot, ka nepamodināšu Megu.
Vienīgā gaisma, kas nelielajā istabā ielīst, ir no nespodrās Mēness gaismas. Spožais objekts slēpjas aiz baisajiem koku siluetiem, kuri to cenšas aprīt.
Paceļu smago loga koka rāmi un palūkojos pāri plecam. Cik labi, ka Meganai ir tik salds miegs. šeit varētu iebraukt vesela rota ar tankiem, un viņa tāpat nepamostos.
Tad mans augums tiek ierauts sniega vērpetēs, kas liek elpai aizrauties. Pūkainās sniegpārslas uzreiz ieķeras tumšajos matos un vējš skrāpē seju.
Man nākas ievilkt elpu un atvērt acis, lai atrastu ceļu, kā tikt uz pirmo stāvu. Drīzāk sataustu nekā saskatu dzelzs trepju aprises, kuras žēlabaini iečīkstas, kad uz tām uzguļas mans svars. Bet tās ir izturīgas, ja jau vēl nav salūzušas, ņemot vērā, ka katru nakti tās izmantoju.
Pārvelku pāri galvai kapuci, cenšoties sevi pasargāt no briesmīgā laika, kas vēlas mani aprīt.
Kad esmu piezemējusies stindzinoši aukstajā sniega kupenā, es jūtos laimīga, lai gan man salst vairāk kā jebkad agrāk.
Visapkārt valda kapa klusums, dažuviet ieķērcas kāds maitasputns vai vējā nožvīkst koki, bet kopumā te ir klusi. Biedējoši klusi.
Bāreņu nama ēka, kuru es dēvēju par savām mājām, grimst pilnīgā tumsā, un es pasmaidu. Tas nozīmē, ka kārtējo reizi neviens nav pamanījis manu prombūtni. Visiem vēl aizvien ir vienalga.
Pāris metrus tālāk no trīsstāvīgās ēkas, atrodas stāva aiza, kura var cilvēku ieraut nebūtībā viena kļūmīga soļa dēļ. Taču es šo vietu pazīstu pietiekami labi, lai orientētos pat tik briesmīgos laikapstākļos, kādi ir šodien.
Ātriem soļiem dodos gar bāreņu nama kreiso pusi, lai nokļūtu pagalmā, kurā arī valda sasodīta tumsa. Vestibilā neviena nav, kas nozīmē, ka neviens mūs neapsargā. Pārzine, kam uzticēts šis darbs, atkal kaut kur pālī guļ.
Kāds laiks paiet, līdz es nokļūstu uz piebraucamā ceļa un pēc tam uz vienīgās šosejas, kas iet cauri mazajam ciematam, kuru no visām pusēm ieskauj milzīgi kalnu un biezu mežu sega.
Virs galvas vēl aizvien mirdz iedzelteni bālais mēness, kurš tikai nedaudz izgaismo saputinātās kupenas un atgādina, ka pāris kilometru tālāk atrodas psihatriskā klīnika, kurā ieslodzīti valsts bīstamākie noziedznieki.
Es ilgi veros ēkas virzienā, jūtot, kā katrs matiņsh uz mana ķermeņa saceļas stāvus. Prātā ielaužas ainas, kurās pacienti nebalsī kliedz, būdami piesieti pie dzelzs gultām ar brezenta siksnām. Klīnika atgādina kādu no pagājušā gadsimta pamestajiem spoku namiem, nevis mūsdienīgu ārstēšanās iestādi.
Aizgaiņāju baisās domas un soļoju tālāk, līdz esmu nonākusi savā iemīļotākajā vietā - meža vidū, kur es un mani biedri pašrocīgi esam ierīkojuši tādu, kā nelielu štābiņu tādām dienām, kad kādam gribas palikt vienam.
Apsēžos uz soliņa un paskatos uz savām apsalu šajām rokām, kuras kņud un sūrst, un daļēji ir nejūtīgas. Es šurp nāku katru vakaru, jo tā ir vieglāk. Vieglāk paciest visu to, kas ir noticis ar mani un manu brāli.
Mēs nonācām bāreņu namā tā iemesla dēļ, mamma cieta autokatastrofā, kurā mira ne tikai viņa, bet arī kāds dzērājšoferis, kas to visu izraisīja. Neilgi pēc tam tētis pakārās bēniņos, atstājot mūs ar brāli pamestus likteņa varā. Nepilna gada laikā mēs zaudējām dārgākos cilvēkus pasaulē..
Dažreiz es domāju par tiem vecākiem, kuriem nevar būt bērnu. Vai tiešām nebija neviena, kas vēlētos mūs adoptēt? Vai tiešām mūsu liktenis jau bija nolemts. Mūs atsūtīja šeit, neko nejautājos vai neinteresējoties, kā mēs jūtamies. Visiem bija vienalga.
Pasaules pamestā nostūrī, kur apkārt praktiski nekā neatrodas. Pāris miljonāru vasarnīcu, kuras viņi nemaz neizmanto, jo kurš gan vēlētos šeit pavadīt kaut pāris nedēļu atvaļinājuma. Vēl te ir izdemolēti dārziņi un vientuļa klīnika, kurā ārstējas garīgi nelīdzsvarotie. Nez vai tā būtu īstā vieta priekš 16 gadīgas meitenes, kura atrada tēva līķi, kad viņai bija tikai četri gadi.
Saķeru galvu rokās un paraugos taisni uz priekshu. Vējš pieņemas spēkā, pārvērsdams sniegu pūdercukurveidīgā konsistencē, aiz muguras dzirdu zaru lūšanu un salecos.
No kabatas izvelku lukturīti un paspīdinu trokšņa virzienā, taču tur neviena nav. Garām aiztraucas kāds izbijies meža zvērs, bet viss ātri norimst.
Cenšos apturēt auļojošos sirdspukstus.
-Vēl tikai divi gadi, un tu būsi brīva no šī visa. - Es sev skaļi atgādinu, kliegdama vārdus cauri brāzmām. Es sev tos atgādinu vismaz divas reizes dienā, jo tie man dod spēku un motivāciju.
Bet kurp es dotos? Mēs nekad neesam vesti ārpus šīs nomaļās vietas un vienīgās darba iespējas šeit, ir strādāt klīnikā, lai ārstētu cilvēkus ar psihes problēmā, doties bīstamajos kalnos, lai strādātu dzelzs raktuvēs, strādāt vienīgajā veikaliņā, kas šeit atrodas vai palikt bērnunamā, lai palīdzētu tikt galā ar bērniem.
Vai arī visu pamest un doties tur, kur deguns rāda. Es to labprāt darītu, tikai es nezinu, kā. Es nezinu, kā es varētu izkļūt no visa šī murga, jo pasaule, kurā dzīvoju pirmos četrus savas dzīves gadus, liekas tāla, neaizsniedzama un miglā tīta..
Tad manu plecu sagrābj kāda roka, un es apslāpēti iebļaujos.
-Kamilla, Kamilla, atkal klīsti viena apkārt tumsā.. - Balss iečukst man ausī, liekot asinīm sastingt dzīslās.
