Ēnas, ēnas apņem mani.
Tumsa apskauj, norij mani.
Gaisma zūd, ēnas sauc,
Nāve ir tumsas bērns.
Tumsa ieskauj nāvi...
Neesmu es gaismas cienīgs.
Neesmu es gaismas devējs.
Tumsā esmu dzimusi,
Tumsā arī miršu es.
Tumsa apņem to...
Kā es spēju nodot draugu?
Kā es spēju ienīst to?
Kā es spēju gaismu mīlēt,
būdama es tumsas bērns?
Tumsa grib to paņem sev...
Nāve ir mans pavadonis,
Vientulībā esmu dzīva.
Uzzināju, kā ir brīvam būt
Nu ir laiks par to atmaksāt…
Nedod vairs nevienam to...
“Adel! Adel! Nepadoties! Adel!”
Sauc eņģelis izmisis...
Kāds sauc mani…
Kas var saukt?
Tumsa ir vienatne,
Tumsa ir sodāma.
“Nāve nevar nomirt! Nu! Mosties no sapņa! MOSTIES!”
Izmisus kļūst nu jau lielāks...
Sapnis? Kāds vēl sapnis?
Vai tad nāve sapņot spēj?
Neesmu es sapņu valsī,
Esmu es nu šai saulē.
“Cīnies pretī ēnām! Neļauj viņām tevi atkal skart! Adel! Neatstāj mani atkal! Neatstāj!”
Cer viņš, ka balss glābs nāvi...
Balss… Tik pazīstama…
Balss… Tika salda…
Atkal pamest? Laikam jauc…
Nāve vienmēr viena bij…
Un arī izglābj...
Strauji gaisma mani apņem. Es atver acis. Gaiši spārni ir mani apņēmuši. Un es ieraugu nobijušos skatienu, vērdamies uz mani.
“Kas noticis?” es izdvesu.
“Paldies, liktenim…” eņģelis iesaucas un apskauj mani.
Tikai tagad saprotu, ka atrodos gaismā, tāpat kā pirmo reizi… Un es pieceļos. Eņģelis vien paskatās ar izbrīnu. Un tad es pamanu arī.. citus…
Viņiem visiem… Spārni baltāki par pirmo sniegu. Viņu sejās vienā brīdī mainījās. Uztraukums bija zudis un smaidošas acis vērās uz mani.
“Eņģeļi…” es vēros uz tiem kā uz brīnumu, tik daiļi viņi bija…
“Mēs neesam eņģeļi,” ierunājas viens no viņiem ar bārdu, “Tā mūs tikai cilvēki dažreiz sauc.”
Es vēroju visus un visu ap sevi. Ar izbrīnu skatos uz viņiem. Bet viņi – tikai smaida.
“Ejiet visi prom!” pavēl, kas mani tikko uzrunāja, “Visi prom!”
Un visi devās arī prom. Visi kā viens. Tikai viens tomēr palika…
“Tu arī, Gabriel,” bārdainais skatās uz man blakus sēdošo… kaut ko…
“Man tiešām…” viņš gribēja iebilst, bet bārdainā skatiens pārtrauca viņu, “Jā, Aleandro…”
Un viņš pieceļas un aiziet. Nu bijām palikuši mēs divi.
“Man ir liels gods satikt tik cienījamu būtni,” ierunājas Aleandro, “Es tikai vienreiz esmu redzējis jūs no tāluma… Pirms vairākām simtgadēm… Vai drīkstu uzzināt, kāds ir jūsu vārds un kas jūs tieši esat?”
“Mēs neesam tas, ar ko gribētos tikties. Mans vārds ir Adelaina. Un es esmu nāve…”
Aleandro nopētīja mani. Viņa skatiens bija tāds savāds. It kā es būtu kaut kas… ne tas…
“Vai es drīkstu uzzināt, kas esat jūs?” es pārtraucu to klusuma brīdi, kas bija ielavījies telpā.
“Es esmu Aleandro. Cilvēki mūs par eņģeļiem sauc, bet īstenībā mēs esam vienkārši devēji,” viņš uzsmaida un turpina mani pētīt.
“Devēji?” es pārjautāju, bet viņš nedzirdēja manu jautājumu…
“Ēnas nicina nāvi, bet vienmēr baidījās no tās. Kas ir mainījies? Kas…” Aleandro ierunājās, bet viņš to neteica man, kad pēkšņi tas apstājās, “Tagad uzklausi mani. Šeit, šeit tu esi drošībā. Nepamet salu un ēnas tevi nenoķers. Bīsties no tām, jo tās spēj iznīcināt jebko un jebkuru.”
“Bet…” es gribēju ierunāties, kad Aleandro stauji piecēlas…
“Šodien mana saruna ar jums ir beigusies,” viņš lēnām devās prom, “Esiet sveicināti mūsu mājās, dārgā Adelain. Tas kas pieder devējiem, pieder arī jums.”
Un viņš vienkārši aiziet, atstājot man kaudzi jautājumu… Tomēr ilgi es viena nepaliku, jo iekšā ienāca, ja nemaldos, viņu sauca Gabriels.
“Skatos, ka Aleandro tevi nesaplosīja,” viņš iesmējās, bet uzreiz apklusa, kad ieraudzīja manu seju.
“Devēji...” realitāte sāka man zust, “Ēnas nāvi nicina…”
“Es neesmu ēnas…” eņģ… devējs ierunājas.
Es zināju, ka viņš iegāja. Es zināju, ka viņš ir šeit. Bet tomēr es sajutu, kā realitāte zūd…
“Kas jūs esat?” es jautāju, jo atbilde man netika dota.
“Es esmu Gabriel,” devējs atbild, “Taču atbildi uz īsto jautājuma jēgu tu jau zini…”
Manas domas… Tās apjuka… Un tikai tagad es sapratu kādēļ… Es neatceros… Es neatceros, kas… Kādēļ…
“Tavu dvēseli ir apņēmuši jautājumi. Atbildes tu uz tām gūsi, ja vien dosi man tiesības teikt vārdus,” Gabriels izsakās.
“Bet nāvei dvēseles nav… Tā tik ņem tās…” es nedomājot atbildēju, kad pamanu kodumu uz rokas.
“Tavi spārni ir stipri, bet tomēr vāji…” Gabriels runāja, bet visa viņa būtība… mainījās… “Tu kriti. Un ēna tevi bija atradusi. Ēnas ir viltīgas, bet dažām ēnām ir spējās, kuras citām nav dotas. Tās spēj visu iznīcināt, pat to, kas nav iznīcināms… Un to var izdarīt ļoti vienkārši… Iemidzinot to… Tu esi mums pirmā zināmā, kas pamodās…”
Uz brīdi viss palika skaidrs, tomēr… Man prātā ienāca tā nāve… Tā tiešām bija nāve, par to tagad es esmu pārliecināta… Taču, kādēļ ēnas neuzbruka viņai? Kādēļ ēnas klausīja to? Kādēļ vajadzēja tieši mani iznīcināt?
Ieprieksējā daļa ^.^
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsa-slepjas-briviba-IX/702892
