Vēl pāris nodaļas, un tad jau sekos kulminācija.
+++
Ir tik dīvaini sēdēt pie biedējoši zaļa ezera, klausīties klusumā un Daniela aizsmakušajā balsī. Šī vieta ir maģiska, un es priecājos, ka viņš mani šurp atveda.
-Kamilla, es gribu, lai tu zini.. Mani bērnībā apsmēja par visu – par to, ka mana skolas soma bija meitenīgi sarkanā krāsā, par to, ka man bija rūsgani mati, un es biju pārāk tievs. Visu sākumskolas laiku es to pacietu, bet, kļūstot pieaugušam, es pretojos visiem, kas pat veltīja skatienus manā virzienā. - Puisis ierunājas.
Nespēju iedomāties, ka tādu, kā viņš kāds vispār apsmēja. Daniels ir glīts, gudrs, labestīgs, un tas viss par spīti tam, ka viņš piedzīvojis tik nepelnīti sliktu bērnību.
-Devītā klasē, protams, sāku lietot alkoholu, arī narkotikas. Skolā visiem no manis bija bail, jo regulāri kāds mājās devās bez zobiem un zilām acīm. Vecāki regulāri tika saukti uz skolu, mani mājās sita, bet es situ citus. - Daniela augums notrīs, bet es palieku sēžam uz vietas kā sastingusi. Galva nedaudz reibst, bet esmu atguvusies.
Iestājas klusums, jo, šķiet, viņam jāsaņemas, lai turpinātu. Neviens nekad agrāk neko tik personisku nav man stāstījis.
-Mani aizsūtīja uz pāraudzināšanas iestādi otrā pasaules galā, lai gan bija arī daudz tuvāks risinājums. Es sapratu, ka neviens, ieskaitot vecākus, mani vairs negribēja savā tuvumā. Visi labprātāk izvairījās, nekā vienkārši parunāja ar mani, bet jau nemaz nebūtu runājis. Reiz es iesitu pat mātei. Viņai vēl aizvien ir rēta virs uzacs. - Puiša balss aizlūzt. Šoreiz mans ķermenis ir tas, caur kuru izkrien trīsas.
-Un kas notika tālāk? - Pajautāju, lai gan man ir bail dzirdēt turpinājumu. Man bail, ka Daniels pagātnē ir pastrādājis kaut ko biedējošu un tagad vēlas, lai es kļūtu par šī nozieguma līdzdalībnieci, jo viņam draud cietumsods. Man nodreb apakšlūpa, bet es sakožu zobus.
-Gadu es pavadīju tur. Godīgi sakot, es nemaz negribēju atgriezties, jo tajā skolā mēs visi bijām vienādi. Nebija neviena, kas par mani ņirgātos vai pazemotu. Tur es ieguvu pirmo tetovējumu un privātstundas šņaucamās tabakas tehnikā. - Puisis atbild, bet viņa balss ir tik neskanīgi čerkstoša...
-Atgriežoties mājās, nekas nebija mainījies. Es uzsāku mācības citā skolā, vecāki vēl aizvien ignorēja mani un labāk izvēlējās izvairīties no manas kopmānijas. Jāatzīst, ka es vairs netiku iekaustīts no viņu puses, tomēr es tur nejutos labi. Tad es iepazinos ar Stefanu. - Viņš saka, likdams man sarauties no tā vārda. Es ceru, ka šī nakts ilgs mūžību, jo es nevēlos atgriezties pie viņa, pat tikai tāpēc, lai paņemtu mantas.
-Kāpēc tieši viņš? - Pajautāju, apķerdama ar rokām ceļus. Gaisā uzvirmo vēss vējiņš, kas ledainiem pirkstiem pieskaras manam skaustam un pakļūst zem ādas jakas, liekot nodrebināties.
-Jo viņš bija tāds pats. Tolaik gan viņam vēl bija ģimene, tomēr tas čalis nekad nav bijis paraugdēls. Mēs kopā sastrādājām visādus sūdus, un es domāju, ka mēs būsim brāļi uz mūžu. Es nekad nedomāju, ka tā viņu ienīdīšu vai nicināšu. - Daniels sakož zobus, - Un tas tāpēc, ka es iemīlējos viņa nabaga meitenē. Pēc laiciņa viņš atriebās man un atņēma kādu klasesbiedreni Annu. Vēlāk meitene arī viņu pameta, un atrakstīja man vēstuli, ka pārceļas dzīvot uz Austrāliju. - Puisis stāsta.
-Mana dzīve gan nav tik interesanta, jo vienīgo patiesu draudzeni, ko biju ieguvusi visa bāreņa dzīves laikā, es zaudēju. Viņu nogalināja pie psihatriskās klīnikas, kad devāmies tur ekskursijā. - Atceroties Megu, man gribas nokrist mitrajās smiltīs un raudāt. Visu šo laiku es izlikos, ka esmu visu aizmirsusi, tomēr es nekad, nekad neaizmirsīšu kā viņa gulēja tajā bedrē kā tāds nobraukts meža zvērs, kas atstāts sapūt uz lielceļa. Tajā mirklī es sapratu, cik gan pasaule ir nežēlīga un netaisnīga vienlaikus.
-Psihatriskā klīnika, tu saki? - Daniels pārjautā. Viņa balss atkal ir ieguvusi īsto toni, kas liecina, ka tūlīt sekos kaut kas interesants.
-Jā.. kāpēc prasi? - Vēderā veidojas cementam līdzīgs klucis, kurš apgrūtina elpošanu.
-Stefana mamma tur ir ieslodzīta. Viņa nogalināja savu vīru, ar cirvi nocērtot tam galvu. To savukārt redzēja Stefs. - Daniles paziņo, liekot melnai svītrai nozibēt gar acīm. Man šķiet, ka tūlīt vai nu izvemšu visas iekšas vai paģībšu un iekritīšu tajā biedējošajā ezerā.
-Nevar būt.. - Noelšos, jūtot kā pamats zūd zem kājām.
-Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš daļēji sajuka. Padomā – zaudēt ģimeni un tik briesmīgā veidā. Viņa mazā māsa mira autoavārijā, kuru izraisīja Stefana tēvs, tāpēc viņa māte tā izrīkojās. Bērna dēļ viņa novāca savu mīļoto. - Daniels informē. Es nespēju tam noticēt.
-Bet Stefans taču teica, ka viņa tētis ir pazudis ar māsu.. viņš teica, ka cerot kādudienu viņus atrast.. - Esmu pārak apjukusi, un nespēju izlemt, kurš no viņiem melo.
-Tici man, viņš tev par daudz ko ir samelojis, bet man gan nav tādas motivācijas to darīt. Es arī agrāk esmu sadūris, apracis līķus un izlicies, ka nekas nav noticis. - Viņš pēkšņi paziņo, it kā tas nebūtu nekas īpašs.
Jūtu, ka šodien informācijas jau ir gana daudz, tāpēc pieceļos kājās, ignorējot notirpušo kāju.
-Kamilla.. - Daniels arī pieceļas un vēlas saņemt manu roku, bet es to iebāžu kabatā.
-Nevajag. Vienkārši nevajag. - Nošņācu, - Es gribu palikt viena. Šodienai ir gana. - Atbildu un pagriežos, lai dotos prom.
Daniels man neseko. Viņš saprot. Vai varbūt arī nē. Dodos cauri tumšajam mežam, kas atgādina ainu no šausmu filmu. Domās iztēlojos Stefana mammu ar cirvi. Es taču redzēju viņu fotogrāfijā, viņa izskatījās laimīga ar savu dzīvi, un ne jau pēc slimās vai slepkavas. Iedomājos sievieti klātu viscaur ar vīra asinīm un galvu, kas guļ turpat ar atvērtām acīm.
Pēkņši man liekas, ka arī man kāds dzenas pakaļ ar cirvi, tāpēc paātrinu soli, juzdama asinīs ieplūstam adrenalīna devu.
Sirds dauzās kā negudra, bet es neesmu pārliecināta, vai vispār dodos pareizā virzienā, jo viss šķiet tik vienāds. Visapkārt koki, kas atgādina pārdabiskas būtnes ar milzu taustekņiem.
Tad es saprotu, ka esmu apmaldījusies.
***
Stefans
Dodos cauri slimnīcas tukšajiem gaiteņiem, ļaudams māsiņai rādīt man ceļu līdz mammas palātai. Ir tik dīvaini apzināties, ka tev mīļš cilvēks atrodas tādā iestādē.
Aiz citām durvīm pacietni kliedz nenormālās balsīs vai dauza galvu pret sienu. Brīnos, kā šeit strādājošais personāls vēl nav sajucis līdz ar visiem pacientiem.
Kad esam nonākuši līdz mammas palātai, māsiņa man palūdz atstāt virsdrēbes un pārbauda, vai neienesu kādus priekšmetus.
Tad durvis atveras, un es tieku iestumts pie mammas. Viņa kaut ko nomurmina par to, cik ilgs ir tikšanās laiks, bet es neko vairs nedzirdu. Durvis ar vieglu blīkšķi aizcērtas.
Palātā smird pēc zālēm un sviedriem. Mamma guļ gultā, vāļējām acīm lūkodamās griestos. Viņas tumšie mati ir saķepuši, trako kreklu klāj sviedri un dažādi ēdienu pleķi. Sievietes rokas un kājas ir saskrāpētas līdz asinīm, bet vēna ir uztūkusi.
-Mammu. - Ierunājos, jūtot kā asaras pašas izlaužas.
Sieviete pagriež galvu uz manu pusi. Viņas acis uzreiz iemirdzas un lūpas rotā vārgs smaids. Viņa pieceļas gultā sēdus un atpleš rokas. Gluži kā bērnībā.
-Mammu! - Es iešņukstos un metos viņas skavās. Mamma piespiež mani sev cieši klāt, un mēs abi raudam kā negudri. Esmu ieķēries viņas netīrajā apģērbā, bet vienalga sajūtu mammas īpašo smaržu.
-Piedod, dēliņ. Lūdzu, piedod. - Viņa šņukst, balsij aizlūztot, - Piedod, ka es izpostīju ģimeni un atņēmu tev tēvu. - Sievietes elsas pāriet histērijā.
-Tagad mana ģimene esi tu. Tikai tu. -Mierinu dzīves svarīgāko sievieti.
Mēs atraujamies viens no otra.
-Stefan, es gribu, lai tu zini – es neesmu jukusi. Es izvēlējos šo iestādi cietuma vietā, bet, jo ilgāku laiku es te pavadīšu, jo ātrāk kļūšu par vienu no šejieniešiem. - Viņa nopietni mani uzlūko. Mammas seja ir pelnu pelēka, tomēr viņa vēl aizvien nav zaudējusi savu skaistumu.
-Es tevi dabūšu laukā no šejienes. Tu man esi vajadzīga. - Saņemu viņas vēsās plaukstas.
-Nē. Esmu samierinājusies. Tāds ir mans sods, bet es tikai vēlējos atriebties par savu bērnu. Kā viņš spēja nogalināt mūsu bērnu? - Mammas acis atkal piepildās asarām.
-Tas bija negadījums. - Klusā balsī atgādinu sievietei.
-Nē! Es zinu, ka tas bija apzināti! - Viņa iekliedzas, pārbiedējot mani līdz nāvei, - Viņš apzināti vēlējās mani sāpināt! Viņš man atņēma pašu dārgāko uz pasaules! - Mamma turpina kliegt. Pašu dārgāko uz pasaules, tā tad es viņai nenozīmēju neko...
Tad ierodas ārsti ar šļircēm rokās, bet es tikai redzu mammas zvērīgās un vienlaikus lūdzošās acis. Mani aizved prom.
Un es vairs nekad nedodos viņu apciemot..
