-Kamilla! - Dzirdu brāļa satraukto balsi un šķiet, ka sirds izlēks pa muti laukā. Daniela rokas pēdējā mirklī mani veiksmīgi noķer un pieceļ kājās, lai es neizlīmētos pret grīdu kā tāds nolietojies paklājs.
-Es... es... man... - Markuss elš klausulē, nespēdams izdvest ne vārda, - Es esmu Orlando! - Viņš paziņo un iestājas klusums. Tas pērtiķēns būs atvienojis sarunu?
-Ko? - Tas ir vienīgais, ko spēju pajautāt, būdama pagalam apstulbusi.
-Māšel, es esmu galā! Drīz vien man pakaļ atbrauks oma ar opi! - Viņš līksmi iesaucas, un es esmu gatava viņu izbarot haizivju baram.
-Tu esi idiots.. tu mani pārbiedēji līdz nāvei. - Uzbrūku, juzdamās pavisam nikna. Kāpēc tā vispār jādara?
-Bet tā, kā tu esi dzīva, tad jau nav nekas atgadījies. Vispār jau ir gan. Man zvanīja Stefans. - Brālis pieklusina balsi, liekot uz manām rokām parādīties zosādai un tirpiņām, kas pārņem visu augumu.
-Ko viņš gribēja? - Jautāju un jūtu, ka Daniela auss atrodas gandrīz pie telefona.
-Meklēja tevi. Tu esot teikusi, ka satiksies ar mani. - Viņš saka.
-Tu taču to apstiprināji? - Nemiers no jauna iezogas dvēselē, lieko ķermenim viegli trīcēt.
-Nē. Es nezināju, ka vajag melot. Stefs taču ir mans draugs. - Brāļa balss patiešām izklausās nožēlas pilna, bet tas nav attaisnojums viņa neattapībai.
-Lieliski. Veiksmi ar vecvecākiem! Drīzumā sazināsimies. - Nomurminu un atvienoju sarunu.
Tad es atspiežos pret sienu un noslīgstu uz grīdu. Daniels notupstas man līdzās un saņem manas rokas savējās. Es allaž brīnos, kāpēc viņam tās ir siltas, bet man – aukstas. Varbūt esmu ļauns un nejūtīgs cilvēks.
-Kaut kas noticis? - Puisis gādīgi iejautājas.
-Sīkais pateica Stefam, ka neesmu aizgājusi satikties ar viņu. - Nopūšos, vērodama, kā istaba pamazām ieslīgst tumsā, - Tas nozīmē tikai vienu – es vairs nedrīkstu tur atgriezties, lai gan man pie viņa ir dažas mantas.
Telpā iestājas klusums, es dzirdu tikai mūsu straujos sirdspukstus, kas piepilda nelielo istabiņu. Mēs abi esam uztraukti, bet krūtīs kūsā patiess prieks. Man patika izrunāt vārdus, kuros solīju nekad neatgriezties. Es tos izgaršoju no sirds, tikai ceru, ka man nekad nenāksies lauzt solījumu, kuru esmu devusi gan sev, gan Denam.
Daniels ievelk mani savās skavās un piespiež savu plaukstu pie mana pakauša. Viņš glāsta manu galvu gluži kā bērnībā to darīja tētis, kad man nāca ļauni sapņi, un es skrēju uz vecāku guļamistabu tā, kā visi normāli bērni. Vīrietis allaž mani mierināja un čukstēja ausī mīļus vārdus, gluži tāpat kā tagad to dara Daniels.
-Dosimies izklaidēties? - Iejautājos, nevēlēdamās gremdēties mīļās, bet pārāk sāpīgās atmiņās, kas atkal un atkal uzplēš brūces. Man ir jāsamierinās, ka ģimenes man vairs nebūs nekad. Es varu vienīgi cerēt, ka nākotnē savu dzīvi saistīšu ar šo puisi.
-Dosimies. Es apsolu, tev patiks. - Daniels palīdz man piecelties un atver durvis, palaizdams mani pa priekšu ārā.
*
Daniels
Vēroju Kamillas deju kustības, kas uzdzen smieklus, tomēr viņa pat tādā stadijā izskatās pievilcīgi. Meitenes rūsganie mati ir pielipuši pie sejas un kakla, bet vaigi priekā sasārtuši.
-Te ir lieliski! - Viņa cenšas pārkliegt kluba skaļo mūziku. Tā tad viltota id karte bija laba doma. Kamilla paņem milzīgo kokteiļa glāzi un no tās izdzer pusi vienā rāvienā.
Man nepatīk, ka viņa dzer, pīpē un ik pa laikam šņauc, tomēr tā ir viņas dzīve. Un tās ir viņas izvēles.
Tad meitene satver manu roku un ievelk deju pūlī, kurš auro kā satracināts zvēru bars, prasot vēl un vēl svaigas miesas, tikai šajā gadījumā tā miesa ir mūzika, kas mani itin nemaz neuzrunā.
-Vai zini, es gribētu izdarīt kaut ko traku! - Kamilla atkal kliedz, apgrizdama man ap kaklu. Viņas acis jau paliek glāžainas, un es saprotu, ka drīz jānorāda, ka limits sasniegts.
-Ko tad? - Atkliedzu pretī, ignorēdams to, ka man nemitīgi blakus dejojošā meitene brien uz kājas ar savu augstpapēžu kurpi.
-Piemēram, norkāsot matus vai uztetovēt kādu dīvainu tetovējumu. Es gribu kaut kā atzīmēt jaunas dzīves sākšanu! - Viņa iespiezas un apgriežas ap savu asi.
-Labi, mēs to nokārtosim, bet tagad ir vēl viena vieta, ko vēlos tev parādīt. - Pret Kamillas gribu izvelku viņu ārā no kluba atspirdzinošajā gaisā.
Es vēlos viņu aizvest uz savu bērnības vietu un pastāstīt par piedzīvoto tur. Es jūtu, ka esmu gatavs beidzot kādam atklāt visu par sevi.
*
Stefans
Sasodītais mēness! Sasodītā tumsa, kas ierauj mani neredzamajā un padara aklu. Kā apmāts lūkojos uz spožo objektu debesīs, ienīzdams to ar katru brīdi arvien vairāk.
Kur, sasodīts, ir tā Kamilla! Kāpēc viņa vēl nav pie manis? Viņa man apsolīja!
Izvelku telefonu un uzgriežu viņas numuru. Man ilgi nav jāgaida, lai saņemtu nepieciešamās atbildes.
-Kamilla? - Mana balss skan sēcoši, tomēr tam nav nozīmes.
-Ko tev vajag, Stef? - Meitene izklausās apreibusi un nikna. Durstīga kā ezis. Iesmejos par savu pēkšņo salīdzinājumu.
-Kur tu esi? Es tevi mīlu un gaidu mājās. Es zinu, ka tu klīsti apkārt ar Danielu, bet es tev piedodu visu, tikai nāc mājās. - Murminu, pats nesaprazdams, ko tieši.
-Es ellē! Es pie tevis nekad vairs neatgriezīšos! - Viņa iekliedzas tā, ka uz pāris sekundēm esmu apudllis.
Kad vēlos kaut ko atbildēt, saruna ir atvienota un telefons – izslēgts.
Jūtu, kā acīs pildās asaras un cenšos tās aizgaiņāt, lai gan nekā man neizdodas. Kamilla mani pameta.
Letīcija mani pameta.
Draugi mani pameta.
Ģimene mani pameta.
Esmu viens un nevienam nevajadzīgs.
Visi mani ienīst, jo esmu dīvainis, bet es nekad neesmu vēlējies nevienam darīt pāri.
Saraujos čokurā uz dīvāna un šūpojos šurpu-turpu, ļaudams vaļu īstai asaru lēkmei.
