Tev izdevās samelot? - Daniels jautā, kad esmu iekāpusi viņa (teorētiski) mašīnā. Atspiežu galvu pret vēso ādas sēdekli un pieveru acis, dziļi ievilkdama plaušās nomierinošo un pēc piparmētrām smaržojošo gaisu.
-Jā. - Pār lūpām izlaužas tik tikko dzirdams vārds, bet tajā ir ieliktas dažādas emocijas. Kaut šis mirklis nekad nebeigtos..
-Paklau, tev nav jāmocās. Tev ir tikai 16 gadi, Kamilla. Tu esi bērns, bet Stefanam ir 22. Viņš tev neder.- Daniels ierunājas, izjaukdams visu burvīgo, relaksēto atmosfēru.
-Tu zini, ka es to nespēju. - Atbildu, atvērdama acis. Daniels pilnībā ir pagriezies pret mani, aizmirzdams, ka mums bija plānots kaut kur doties.
-Vari gan, jo tu neesi viņam nekāda aukle, ne arī dzīvesbiedrene. - Puisis nopietni lūkojas manās acīs. Man nepatīk viņa lūdzošais skatiens, jo būt kopā ar Stefanu es uzskatu par savu pienākumu. Viņš taču manā labā ir darījis daudz. Un viņam tagad vajag palīdzību.
-Bet tagad ir citādāk.. viņš ir mainījies. - Atbildu, plati nožāvādamās.
-Kamilla, tādi tipi nemainās nekad. Kļūst tikai ļaunāk. - Daniels atgādina, un man ir bail, ka viņam ir taisnība, tāpēc mainu sarunas tēmu.
- Un vispār, tu man solīji, ka aizvedīsi mani kaut kur. - Atgādinu puisim.
-Jā, es tevi aizvedīšu maksimāli tālu prom no tā idiota, kas vispār nav pelnījis nevienu savā tuvumā. Vienu meiteni viņš jau iedzina kapā, es nevēlos, lai tas notiktu atkal.. - Daniels sakož zobus un ieliek atslēgu aizdedzē. Viņa pirkstu kauliņi kļūst balti, ieķeroties stūrē.
Ar rāvienu mašīnu uzsāk braucienu, bet es pagriežu galvu pret logu, vērojot mežonīgos mežus un zilganpelēko migliņu, kas kā plīvurs klājas pāri visai burvībai.
Mums priekšā riet saule, atgādinot tādu kā krāsu bumbu, kura ir uzsprāgusi pret zilajām debesīm un sašķaidījusi tajās koši sarkanu krāsu. Acīs sariešas asaras, jo es gribētu šādi visu mūžu – būt tikai ar Danielu, braukāt kur vien acis rādas, smieties par muļķīgām lietām un vakarā pārrunāt visu, kas noticis pa dienu.
Es gribētu, lai puisis tur mani savās skavās un vienmēr sola, ka būs man blakus. Bet Daniels neko nesola. Varbūt šī ir pēdējā reize, kad vispār viņu redzu... Un pat ja šīs ir atvadas, tad es gribu, lai tās būtu paliekošas un no sirds.
Palūkojos uz viņa vārda, kas vienmēr būs uz mana ķermeņa. Lai kurp es būtu, man atliks tikai uz to palūkoties un saprast, ka viņš vienmēr paliks gan manā ādā, gan sirdī.
-Par ko tu domā? - Daniels ievaicājas, ļaudams auto vest mūs cauri līkumotam ceļam uz nelielo pilsētiņu blakus.
-Par to, kāda būtu dzīve bez tevis. - Atbildu, iekozdamās lūpā. Varbūt nevajadzēja uzreiz tā.. - Tu taču visu mūžu ar mani neauklēsies. - Beidzot esmu to pateikusi. Atklājusi viņam savas lielākās bailes.
-Runa nav par to. Es tevi pārliecināšu, ka tev nevajag atgriezties pie tā psihā. - Puisis saņem manu plaukstu savā siltajā, - Palūkojies uz šo skaisto saulrietu un iedomājies, ka tas ir par godu mums. Tikpat skaista nākotne mūs sagaida. - Mēs abi kā muļķi mēmi lūkojamies debesīs līdz sāk sāpēt acis un pār vaigiem ritēt asaras. Bet raudu jau tikai es. Klusām un nemanāmi.
Pēc kāda laiciņa mēs beidzot esam sasnieguši pilsētiņu, kura mūs sveicina ar neoriģinālu uzrakstu un sola, ka te būs iespēja pavadīt neaizmirstamu laiku. Gribētos jau ticēt gan...
Pulkstens ir nedaudz 10 vakarā, bet ielas ir pārpildītas, jo ir taču nedēļas nogales vakars, kurš pie tam ir silts un patīkams gan dullām izklaidēm, gan mierīgām pastaigām pa šaurajām ieliņām.
Mēs gandrīz nemanāmi slīdam cauri pilsētai līdz atduramies pie kādas nelielas mājiņas, kura vēsta, ka tur atrodas viesnīca. Paceļu uzacis un uzlūkoju Danielu.
-Mēs nakšņosim šeit? - Esmu gan pārsteigta, gan sajūsmināta.
-Tieši tā! Numuriņš ar skatu uz nelielo ezeru un vareno mežu tikai mums diviem! - Puisis sasit gaisā plaukstas un izlec no mašīnas. Tad viņš galanti atver man durvis un pasniedz savu roku, liekot man pasmaidīt.
Kad veiksmīgi esam ieguvuši numuriņa atslēgas un atvēruši tā durvis, es iekrītu milzīgajā gultā, kura smaržo pēc maijpuķīšu pļavas un aizveru acis. Virs gultas griestos ir iebūvēts milzīgs logs, caur kuru var redzēt debesis, kurās nu ir manāma vien blāvi sārta atblāzma.
Kā jau Daniels solīja, ir arī skats ar ezeru, pie kura sēž kāds vīrs ar makšķeri un salmenīcu galvā un burvīgs mežs, kas ieskauj visu ainavu un padara to pievilcīgāku.
Pielieku roku priekšā mutei un pagriežos pret Danielu.
-Te ir burvīgi. - Es tikai izdvešu, ļaudama sajūsmai mani pārņemt, - Tu noteikti par to samaksāji veselu žūksni.. - Noelšos, juzdamās vainīga, ka Daniels tā tērējies mani dēļ.
-Neuztraucies par to. Es to visu darīju mūsu dēļ, Kamilla, tikai mūsu. Es tevi mīlu vairāk par visu uz šīs pasaules. - Viņš saka, apķerdams man vidukli un pagriezdams manu augumu pret logu.
Ārā pamazām satumst un apkārt aizvien vairāk ir dzirdamas dažādas balsis, kas dodas nakts izklaidēs.
-Es tevi arī mīlu. - Vārdi izlaužas automātiski, bet tie ir patiesi. Es jūtu, ka tagad bija īstais laiks, lai kādam tos pateiktu un nevis pienākuma pēc, bet no sirds. Tāpēc, ka es tā patiesi jūtos. Daniels liek man tā justies.
-Es zinu, mīļā. Tagad gan laiks izklaidēm.- Daniels viegli satver manu roku savā un piemiedz ar aci.
Ar viņu kopā esmu gatava darīt jebko, jo zinu, ka viss man sagādās prieku.
Tad man piezvana Markuss un viss mainās. Brālis ir satraukts un aizelsies vienlaikus. Es burtiski sajūtu bailes, ka elso man pakausī. Es zinu, ka viņam draud briesmas.
