Mūsu skatieni sastopas. Stefans cauri draugu lokam vēro mani kā tāds savvaļas zvērs, kurš vēlas uzbrukt pūkainam trusītim.
Apkļauju sev apkārt rokas un nodrebu. Aiz muguras vēl aizvien stāv Daniels, un es sajūtu viņa dedzinošo skatienu uz sava skausta.
Stefans izlaužas cauri bariņam un neko nesakot, ievelkt mani savā tvērienā. Viņš smaržo pēc cigarešu dūmiem, bet man ir vienalga.
Esmu sapratusi, ka saruna ar Patrīciju tomēr bija noderīgākā nekā sākumā šķita, un esmu izdarījusi pareizo izvēli.
-Es nekad neaizvietošu tavu Letīciju, bet es darīšu visu, lai tu atkal smaidītu. - Iečukstu puisim ausī tā, lai pārējie to nedzirdētu.
Stefans paslēpj savu seju pie mana kakla, liekot patīkamām trīsām pārņemt ķermeni.
-Tā, mīlas balodīši. - Mūs uzrunā tas pats džeks, kas gulēja uz viena dīvāna ar Patrīciju. Vismaz viņš ir uzvilcis kreklu, un man vairs nav jāskatās uz viņa torsu, vaigiem kaistot koši sārtiem, - Mēs izplānojām doties nelielā tripiņā apkārt šai čuhņai. - Viņš paziņo, uzrāpdamies uz galda.
Tiek apgāztas dažas glāzītes un pudeles, kas ar mīkstu būkšķi atsitas pret paklāju, izmērcējot to alkoholā vēl vairāk.
Cilvēki visapkārt uzgavilē un svilpj. Sajūtos kā tādā pusaudžu diskotēkā, kur jaunieši sajūsmā kliedz, redzot, ka uzstāsies viņu mīļākais dīdžejs. Lai gan es nekad mūžā neesmu nemaz bijusi diskotēkās, tikai redzējusi, kā tas notiek filmās.
-Vai tu gribētu pievienoties mums? - Stefans izlaiž mani no sava tvēriena, bet satver manu plaukstu, tā paziņodams visiem, ka esmu viņa meitene. Lai gan viņš nemaz man nav pajautājis, vai es tāda vēlētos būt.
-Es.. es nezinu. Nekad neesmu nekur braukusi bez uzraudzēm.. - Samulsusi nomurminu, cerot, ka citi nedzirdēja manu stulbo piezīmi. Es šeit tiešām jūtos kā par vairākiem gadsimtiem atpalikusi nūģe.
-Jā, mēs brauksim. - Stefans atsaucas. Iekožos apakšlūpā, - Tev nav jādomā par to, kas tu biji agrāk. Tagad tev sāksies pilnīgi jauna dzīve, un es garantēju, ka tā būs simtsreizes interesantāka kā tajā bāreņu namā. - Viņš apgalvo, skatīdamies manās acīs. Es gandrīz tajās noslīkstu, taču mani izglābj Daniels.
Puisis paspraucas mums garām, uzgrūzdamies man virsū ar savu plecu. Viņš mani atgriež realitātē, atgādinot, ka bez manis un Stefana, te atrodas vēl kādi 10 cilvēki.
-Heij, Dan! - Stefans uzsauc puisim. Viņi abi sarokojas un uzsit viens otram pa plecu, taču Daniels neizskatās laimīgs par šo tikšanos. Vai kādas nelāgas atmiņas abus puišus vieno no pagātnes? Es to noteikti noskaidrošu.
Daniels kaut ko nomurmina zem deguna, Stefans atvainojas un paiet mazliet tālāk, lai apspriestos bez manas klātbūtnes.
Ar plecu atspiežos pret izdrupušās sienas un vēroju abus divus. Stefans aizrautīgi plātās ar rokām un kaut ko stāsta, taču šķiet, ka Danielu tas neinteresē. Viņš ir atspiedies pret sienu tādā pašā pozā, kā es, un vēl sakrustojis rokas uz krūtīm.
Ik pa laikam viņš sabužina savus gaišos matus un ar acs kaktiņu uzlūko mani. Katrs veltītais skatiens manā virzienā, liek man sarauties, it kā būtu dabūjusi kārtīgu elektrotriecienu.
Nespēju novērst acis no Daniela. Bet, kāpēc? Kas viņā ir tāds, kas tik ļoti piesaista.. Viņa skatiens ir nopietns un pauž dusmas. Varu derēt, ka zem rūtainā krekla viņam neslēpjas tāda presīte, kā tam Keilabam, vai kā viņu sauca. Daniels ir pārāk kalsns un sīciņš, un tomēr..
Pēkšņi viņš uzsmaida, atklājot koši baltu zobu rindu. Viņa kreisajā vaigā parādās bedrīte, padarot viņu vēl neparastāku. Bet smaids nav veltīts man.
Papurinu galvu un aizgriežos. Man nevajadzētu tā blenzt viņam virsū, vēl padomās, ka esmu samīlējusies.
Pēkšņi manu roku satver Patrīcija un ievelk tādā kā apļa vidū. Sajūtos, kā tāda izsolē piedāvāta prece, kuru visu aplūko.
-Šī ir Stefana draudzene Kamilla. Viņa turpmāk pievienosies visos mūsu trakumos. - Patrīcija svinīgi paziņo.
-Kopš kura laika Stefanam ir draudzene? - Kāds no bariņa iejautās. Puisim ir tumši brūni mati un tādā pat krāsā acis, kas mani cieši uzlūko.
-Vajag biežāk braukt pie viņa ciemos, tad visu zināsi, Bārtson. - Patrīcija atbild manā vietā, un saspiež manu plaukstu, - Neņem galvā, viņi ir tādi dīvainīši, ar laiku pieradīsi. - Meitene piemiedz ar aci.
-Labi, taisāmies! Mums jāpaspēj līdz saulrietam nonākt kalnos, jo tad tur esot visskaistāk. - Keilabs ierunājas. Bariņš izklīst, un es uzelpoju. Preses konference beigusies.
Visi sāk riņķot kā tādas trakas bites apkārt istabai, vācot pašas nepieciešamākās mantas braucienam. Es vienkārši turpinu stāvēt tajā pašā vietā, nezinādama, kur likties. Ausīs dūc čaloņa, smiekli un arī kāds lamuvārds, kas izsprūk no jauniešu mutēm.
Kad viss daudz maz ir sapakots līdzņemšanai, visi sāk doties uz izeju. Man izdodas atrast Stefanu, kurš uzreiz satver manu roku savējā. Mēs saslēdzamies kopā un kļūstam par vienu personu. Šī laikam ir tā vieta, kur man vajadzēja būt jau pašā sākumā.
-Ko tas Daniels gribēja? - Ziņkārīgi pajautāju, vērodama, kā Daniels lēniem soļiem šļūc uz busiņa pusi.
-Tāpat vien. Džeku sarunas. Gribēja sirdi izkratīt, atvainoties par pagātnē sastrādāto. - Stefans negribīgi atbild.
-Ko tad viņš tādu pastrādājis? - Neliekos mierā.
-Nav svarīgi. Tas ir sarežģīti, saruna nav piemērota tik saulainai dienai, kā šī. - Stefans uzpsiež skūpstu man uz galvas un aizver durvis aiz sevis.
Lielākā daļa jau ir sasēdušies gaiši zilajā busiņā. Pie stūres apsēdies kāds gara auguma puisi ar lokainiem, līdz pleciem gariem, matiem.
Ierāpjos pašā aizmugurē un pamanu, ka visas vietas ir jau aizņemtas, izņemot divas pašās beigās. Pie loga sēž Daniels, ieracies savā telefonā.
Stefans mani viegli pastumj uz priekšu, negribīgi liekot apsēsties blakus tam dīvainim. Daniels pat nepaceļ acis, jo viņš jau zina, kas viņam visu ceļu sēdēs blakus. Puisis ir pārāk aizrāvies ar kaut kādu bezjēdzīgu konfekšu spēlīti.
Busiņš viegli ierūcas, un mēs uzsākam braucienu. Čalas vēl aizvien ir dzirdamas, viņi tiešām laikam ir patiesi draugi.
Palūkojos ārā pa logu, lai man nebūtu jālūkojas uz Danielu. Mēs braucam pa galveno ceļu, kurš ved garām bāreņu namam.
Sāku drebēt pie visām miesām. Ceļš ir nedaudz līkumains un ļoti šaurs. Pēc pagrieziena es ieraudzīšu savas mājas. Cauri mežam sūcas tumši dūmi, kas signalizē, ka kaut kas nav lāgā. Busiņā cauri lūkai iesūcas spēcīga dūmu smaka.
-Jēziņ. Kāds laikam apenes piededzinājis. - Patrīcija iesaucas, sākdama klepot.
Iespējams, citā situācijā es būtu pasmējusies, bet šobrīd te nav nekā smieklīga.
Tad es ieraugu ēku, kuru agrāk dēvēju par mājām. Šķiet, ka tūlīt paģībšu, un nekas mani vairs nespēs atmodināt.
