local-stats-pixel

Tumsa. 270

 101  0

Acīs kaist asaras, un man nākas sakasīt pēdējās gribasspēka paliekas, lai nesāktu izmisīgi raudāt Stefana mājas priekšā. Nu, kāpēc viņam tā ir jārīkojas?
Es jutos kā tāda idiote starp viņa draugiem. Es varēju palikt savās mājās un ļaut notikumiem ritēt savu gaitu, nevis tikt pazmeotai. Idiotu bars..


Apstājos pie taciņas, kura ieved mežā. Man nemaz nav kurp iet, esmu izmesta uz ielas.

Es taču nekad netikšu prom no šīs vietas. Visdrīzāk es varētu apmaldīties mežā un ļaut meža zvēriem papusdinot, baudot manas miesas paliekas.
-Pagaidi taču! - Aiz muguras dzirdu kādu meitenes balsi un pagriežos. Manā virzienā skrien tā vīzdegunīgā blondīne, kura iedomājusies, ka ir pasaules naba.


Nobolu acis un sakrustoju rokas uz krūtīm. Viņa ir ietinusies tajā pašā netīrajā pledā, kurā pirms neilga brīža mīcijās, atrodoties Stefana gultā.Mati ir izpūruši, un viņa izskatās pietiekami nožēlojami, lai es pie sevis pasmaidītu.


-Tu esi Kamilla vai ne? - Viņa aizelsusies jautā, izvilkdama no krūštura cigareti un šķiltavas. Slimā!
Es tikai pamāju, caur skropstām uzlūkojot dīvaino būtni. Nezināju, ka sievietes var būt tik piedauzīgas.
-Piedod, es uzvedos stulbi. - Viņa izmoka greizu smaidu un nosēžas uz zemes, atklādama savu koši rozā apakšveļu, kura kontrastē ar maigi zaļo zāles toni.


-Man laiks doties prom. - Nomurminu un taisos jau pagriezties, bet viņa to neļauj.
-Ja tu tagad aiziesi, Stefans nojūgsies tajās četrās sienās. - Meitenes balss ir čerkstoša un nedaudz aizsmakusi, - Nu, nav man nekas ar viņu bijis. Viņš nekad nespētu atļauties pat vienu nakti ar mani. - Viņa jau nedaudz klusākā balsī piebilst. Vai man izlikās, bet meitenes balss ir skumja.


Viņa ar plaukstas virspusi uzsit pa vietu sev blakus, negribīgi nosēžos viņai līdzās un vēroju meitenes mazliet sasprēgājušās, bet nevainojami biezās lūpas, kuras apkļauj cigaretes filtru. Viņa piever acis, atklājot biezās skropstas un izpūš dūmus. Viņa ir nevainojama, lai neteiktu vairāk.
Katra puiša sapnis.


-Esmu Patrīcija. Sauc mani par Trišu. - Meitene pasniedz man savu roku, kuru klāj tetovējums. Sievietes seja, kuras lielāko sejas daļu aizsedz milzīga platmale, - Tā ir mana mamma. - Viņa paskaidro, redzot, cik aizrautīgi un uzkrītošu esmu pētījusi viņas roka. Vaigos iesitas karstums, nu, kāpēc man tā vienmēr vajag darīt?


-Skaista.. - Tas ir viss, ko spēju dabūt ārā no sevis. Karstums vaigos iesitas vēlreiz. Es laikam neesmu radīta, lai komunicētu ar cilvēkiem.
-Bet runa jau nav par mani. - Meitene nodzēš cigareti zālienā un aizmet izsmēķi prom, - Stefanam agrāk bija meitene. Letīcija bija man kā māsa. - Patrīcija iesāk, apskaudama ceļus. Jūtu, ka šī nebūs patīkama saruna, tomēr ļauju viņai turpināt.


-Diemžēl viņa bija neārstējami slima. Nemitīgi viņu mocīja epilepsijas lēkmes, bet es biju viņai līdzās. Letīcijas dzīve atplauka tikai tad, kad viņa iepazinās ar Stefanu. - Meitene stāsta, ļaujot skatienam ceļot apkārt.


-Stefans ļāva viņai atplaukt kā ziedam, kuram ticis daudz saules gaismas, bet tai pat brīdī viņš ļāva Tīcai noziedēt. Neilgi pēc tam, kad bija iepazinusies ar Stefanu, viņa nomira. - Patrīcijas balss nedaudz dreb.
-Man žēl. - Nosmilkstos, jūtot krūtīs savādu smagumu. Nabaga Stefans, viņam taču šobrīd vajadzēja būt ar Letīciju, nevis ar mani.
-Es viņu ļoti mīlēju, bet Stefs vēl vairāk. Viņi strīdējās simtiem reižu dienā, bet vienmēr salaba. Viņš vēlējās Tīciju izglābt, taču nespēja. Stefs nebija ieradies uz viņas bērēm un labi vien ir, mēs to nebūtu izturējuši. - Meitene izmirkšķina asaras no acīm.


-Kāda bija Letīcija? - Iejautājos. Patrīcijas izteiksmīgais acu skatiens pievēršas man. Gaisā uzvirmo viegls pavasara vējiņš, kas patīkami atvēsē.
-Viņa bija.. līdzīga man agrāk. Gādīga, mīloša sirsnīga, pozitvīa.. - Patrīcijai pār vaigiem norit asaras, un man pēkšņi gribas meiteni apskaut, - Pēc viņas nāves mēs ar Stefu sabrukām. Viņš vairākus mēnešus neizgāja no savas istabas, savukārt, es mierinājumu sāku meklēt alkoholā, narkotikās un seksā ar nepazīstamiem čaļiem. Vieglāk taču ir aizmirsties un nedomāt, cik netaisnīga ir dzīve, vai ne? Esot skaidrā prātā, es nemitīgu šaustīju sevi ar domu, kāpēc Letīcija. Kāpēc viņai bija jānomirst tik stulbā veidā! - Triša paslēpj seju segā un kādu brīdi mūsu starpā valda neveikls klusums.


Meitenes pleci dreb, taču es nezinu, vai man būtu viņa jāmierina vai jāļauj izraudāties. Varbūt viņa nemaz nav tik vīzdegunīga..
No meža līdz mūsu ausīm atnāk čaloņai līdzīga skaņa, kas atgādina kādu jauniešu bariņu, kurš dodas jautrā pārgājienā.
Patrīcija paceļ acis un noslauka vaigus.


-Te nekas nenotika, skaidrs? - Viņa apmet ap pleciem pledu un pieceļas kājās. Sekoju viņas piemēram. Meitene ir nedaudz garāka par mani, taču viņai ir īsts modeles augums, kas izceļ visus viņas sievišķos dotumus, - Vienkārši nāc man līdzi un uzticies Stefanam. Viņš tavu dzīvi pārvērtīs paradīzē, tikai tev tam ir jāļaujas. - Meitene piemiedz man ar aci.


Drīz vien mūs sasniedz bariņš jauniešu, Triša ar visiem sasveicinās un iepazīstina ar mani. Tie laikam ir Stefana draugi.
-Triša, man ir tāda doma! - Kāds no pušiem iesaucas un apliek meitenei roku ar pleciem.
-Atkal piedzersies līdz komai un ar seju gulēsi peļķē? - Viņa ironizē, liekot pārējiem iespurgties.


Mēs lēnā solī dodamies atpakaļ uz Stefana mitekli, taču manai rokai pieskaras kaut kas silts.
Tas ir kāds puisis, kuram ir smilškrāsas mati un pelēkas acis. Viņš caur skropstām uzlūko mani.
-Es esmu Daniels. - Viņš paziņo dobji seksīgā balsī.
-Kamilla. - Jūtu, kā man izkalst rīkle.

Vai tas būtu kāds princis, kurš izkāpis no pasaku grāmatas? Neiespējami.


Mēs visi dodamies iekšā pie Stefana, taču es jūtu Daniela augumu piespiežamies nepieklājīgi tuvu manējam. Viņa siltums pārņem manu ķermeni, liekot tam atslābt. Jūtu, kā dusmas pagaist..
Man gribas pagriezties un iesist viņam pliķi sejā, bet es nespēju. Tās ir savādas izjūtas..
Un man tās sasodīti patīk.

Un biedē vienlaicīgi.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000