Tumsa. 241

Stefans

Kad uzraudze ir iedevusi Kamillai nomierinošu medikamentu sauju, es beidzot izlienu no skapja, kurā visu laiku biju paslēpies. Meitene guļ gultā un tukšām acīm lūkojas griestos.
Viņa izskatās biedējoši..
-Kamilla, mīļā. - Aizsmacis iesaucos, notupdamies pie viņas gultas uz ceļiem un uzlikdams galvu uz meitenes vēdera. Viņa pat neskatās man virsū, it kā būtu nozombēta.

*

-Mammu! - Pastumju ārstu malā no durvīm un iesteidzos pārsteidzoši gaišā palātā, kur visapkārt ir akurāti sakārtoti dažādi augi, kuri atdzīvina ar nepatīkamo smaku piesātināto telpu.
Sieviete cieši raugās pretējā sienā, rokās sažņaugusi segas pārvalka gabalu. Es gandrīz vairs nepazīstu mammu, kura agrāk bija tik pozitīva, par spīti nopetnajai profesijai, kurai viņa bija piesaistīta.

-Mammu.. - Nedaudz klusākā balsī uzrunāju gulošo sievieti, kura beidzot paskatās uz mani ar tādu skatienu, kurš liek zosādai uzmesties uz ādas.
Mammas acis ir tukšas, tām apkārt kā biedējoši apļi ir apvilkti zilgansarkani riņķi. Viņas lūpas ir smilšpapīra sausumā un tikpat bālas kā seja, taču viņa izspiež vieglu smaidu, ļaujot asarām noritēt pāri vaigiem.

-Piedod, dēls. -Viņa čerkstošā balsī ierunājas, - Tā ir tikai mana vaina. Es visu esmu izpostījusi! - Viņa iesaucos spalgā balsī.
-Mammu.. - Nespēju neko vairāk par vārdu "mamma" izdvest. Es taču redzēju asins peļķi, kādā gulēja tētis bez galvas. Galva atradās pāris metrus tālāk no viņa mirušā ķermeņa.

Es atceros, ka mamma, viscaur asinīm klāta histēriski kliedza, piespiedusies cieši virtuves sienai. Uz tās bija atstāti tumšsarkani plaukstu nospiedumi. Tad es sapratu, kurš nogalināja manu tēti.
-Es tev atņēmu ģimeni! Es izpostīju tavu dzīvi! - Mamma atkal sāk histēriski kliegt un mētāties ar rokām. Viņa atgādina cilvēku, kurā iemiesojies dēmons.

Tālāk viss norit kā pa miglu, es vēlos viņai palīdzēt, ierāpties blakus, glāstīt viņas zīdainos matus un teikt, ka viss būs labi, jo mēs taču vēl aizvien viens otram esam, bet es to nespēju. Mani sagrābj aiz pleciem spēcīgas rokas un ar varu izvelk koridorī.

Es palieku tur apjucis stāvam. Tur valda pilnīgs klusums un nosvērtība, taču cauri nelielajam logam redzu, kā mammu mēģina savaldīt vairāki vīrieši līdz beidzot viens no tiem satver viņas plaukstas locītavu un vēnā ielaiž kaut kādu caurspīdīgu šķidrumu.

Mamma saļimst un bezspēcīgi atkrīt pret spilvenu.
Tajā mirklī es sapratu, ka man viņa pēc iespējas ātrāk ir jādabū prom, jo tikai tā mums būs iespēja būt atkal ģimenei. Bet es kļūdījos, un par kļūdām nākas sāpīgi maksāt.

Ar dārgāko, kas man bija atlicis.

*

-Lūdzu, saki kaut ko! - Uzrunāju Kamillu, kura nav pakustējusies. Krūtīs briest panika, jo es negribu, lai ar viņu notiek tā, kā ar mammu. Es negribu, lai šie necilvēki viņu pārvērš par klaiņojošam spokam līdzīgu parādību bez sava viedokļa, domām un emocijām.
-Es tevi izglābšu, dzirdi? Pavisam drīz tu tiksi prom. - Satveru meitenes vēso plaukstu un to noskūpstu.
-Man bail, ka es to nespēšu. Man bail te atstāt Markusu. - Viņa visbeidzot ierunājas un velta man sāpjpilnu skatienu. Viņa runā, tas jaur ir labi.

-Markuss ir saprātīgs. Viņš vēlas, lai tu būtu laimīga. - Pārliecinu meiteni.
Viņa viegli papurina galvu.
-Viņš ir mans brālis, mums jāpaliek kopā. - Meitene iespītējas.

-Es dzirdēju, kā tās uzraudzes sprieda par to, kur tevi aizgādāt, lai tu "atkoptos", bet ir taču skaidrs, ka viņas vēlas no tevis tikt vaļā, tāpēc kā tādu nelietderīgu preci atdos kādam citam. - Saspiežu meitenes plaukstu. Viņa to izrauj no mana tvēriena.
-Tu melo! Tu nezini, kā ir zaudēt visu ģimeni! - Kamilla uzkliedz.

Man gribas viņai iesist pliķi sejā, lai attopas un padomā, ko runā, taču es vienkārši sažņaudzu plaukstas dūrēs un sakožu zobus. Te atkal pierādās apgalvojums, ka Kamilla tikai runā, ne nieka nezinādama.

Mūsu dialogu, par laimi, iztraucē Markuss. Puisis ieskrien istabā un aizelsies lūkojas uz mums.
-Ātri! Mūsu plāns ir jāīsteno tūlīt pat, jo Kamillu no rītdienas vēlas ievietot psihatriskajā klīnikā. Es dzirdēju Stefas un Mariannas plānu! - Markuss klāsta. Viņa seja ir piesarkusi un krūtis cilājas nedabiskā ātrumā.

-Es sagatavoju visu, ko lūdzi. - Viņš uzrunā mani un padod man prasītās lietas. Kamilla izskatās atjēgusies un uzlūko te mani, te savu brāli.

-Jūs nevarat izlemt bez manas piekrišanas! - Viņa aizkaitināti ierunājas.
-Tā tev būs labāk. - Markuss viņu pieceļ kājās. Viņš no atvilktnēm izvelk dažādus papīra gabalus un samētā uz grīdas. Es tos apleju ar benzīnu.

Meitene, neko neteikdama, pieiet pie brāļa un to apskauj. Viņas pleci raustās sāpēs, bet no mutes nenāk ne skaņas. Šis viņai ir smags lēmums, bet es par viņu gādāšu kā vēl neviens nekad agrāk.
-Drīz tiksimies. - Markuss papliķē viņas muguru un atlaiž meiteni.
-Paldies tev vēlreiz. - Uzsaucu puisim, kurš izskatās patiesi sagrauts. Cietā čaula sāk plaisāt, atklājot viņu neaizsargātu un sāpinātu.

Kamilla palūkojas uz mani un vāri pasmaida. Viņa ir gatava.
-Uzraudzes ar pārējiem ir devušās pastaigā, kad viņas atgriezīsies, lielākā daļa bāreņu nama būs krāsmatās. - Markuss klāsta, bet es saskatu asaras viņa acīs. Tās tomēr ir bijušas viņa mājas tik ilgu laiku.

-Man žēl. - Atbildu, nezinādams, ko īsti teikt.
-Galvenais, ka Kamillai nav jācieš. Parūpējies par viņu labi. - Markuss atbild.

Mēs visi saskatāmies, kas nozīmē, ka ir pienācis īstais laiks, lai īstenotu plānu. Pielaižu benzīnā samērcētajiem papīriem uguni. Tā uzliesmo ar košu liesmu.
Mūs no Markusa šķir nelielas liesmiņas. Viņš pamāj ardievas un aizver aiz sevis durvis.
Es, savukārt, atveru nelielo pazemes lūku un mēs pazūdam tumšā telpā.

Tad Kamilla sabrūk manās rokās.
-Es to negribu. Es negribu aiziet šādi. - Viņa šņukst.