local-stats-pixel

Tumsa. 210

 129  0

Šķiet, ka es vairs neprotu ieintriģēt lasītājus, bet es vismaz centos. :D emotion

P.S. Šis ir stāsta otrs galvenais varonis.

-----------------------------------------------------------------------------------

Stefans.


Mēness ir pazudis un tā vietā spīd saule, kura apžilbina un padara aklu. Es to ienīstu. Ienīstu vairāk par visu pasaulē.
Ieķeros ar rokām matos un saraujos čokurā. Es ienīstu visu šo nolādēto pasauli. ES. TO. IENĪSTU.

Aizveru biezos aizkarus priekšā logam un atspiežos pret neērto dīvānu, kura koši zaļais audums ir pārvērties netīri iedzeltenā.
Seko gara nopūta. Man katru dienu nākas sev uzdot to pašu veco, nodeldēto jautājumu - kāpēc es? Kāpēc šeit? Un vēlreiz, kāpēc es..


Pieceļos kājās, nespēdams rast mieru pats no sevis. Dažbrīd man kļūst bail pašam no tā, kas darās manā galvā. Man ir bail nokāpt stāvu zemāk uz pagrabu un ieraudzīt viņu. Man ir bail, ka sapratīšu, ka esmu garīgi nepieskaitāms un mani iesviedīs tai klīnikā, kas atrodas pretī manam midzenim.


Bet es neesmu slims. Esmu normāls, 18 gadus vecs pusaudzis, kursh vienkārshi kļūdījās. Kā jau visi mēs mēdzam tā darīt. Bet es nožēloju, katru minūti un stundu, es nožēloju, ka uzaicināju Annu pie sevis un tad viņu nositu ar mātes porcelāna vāzi. Bet viņa riebīgi sāka izrunāties par manu mammu, un es esmu labs dēls. Neviens neaizskars manu ģimeni.


Nedaudz paveru spraudziņu, ļaujot dienasgaismai apžilbināt pie tumsas pieradušās acis. Ilgi raugos klīnikas logos, kurus rotā biezas dzelzs restes un milzīgs elektriskais žogs ierobežo visu senatnīgo celtni.


Papurinu galvu, aizgaiņādams sliktās domas, kas ieshāvušās prātā. Tur iekšā, kaut kur dziļi mīt mana māte. Mana miesīga māte, kura ir nepieskaitāma.
Es nekad neesmu bijis pie viņas ciemos un nezinu, vai viņa maz ir dzīva, taču es jūtu, ka ir, lai gan man liekas, ka šajā izmirušajā pilsēta es esmu vienīgais dzīvais cilvēks.


Pieeju pie bāriņa un izvelku pudeli ar iedzeltējušu etiķeti. Ilgi neprātojot, ieleju dziru glāzē un vienā rāvienā to iztukšoju. Tā dedzina barības vadu un nedaudz kuņģi, taču man paliek nedaudz labāk.
Es jūtos kādam vajadzīgs.
Tad es atkrītu dīvānā un lēnām aizveru acis, iztēlodamies dzīvi, kāda tā bija agrāk.


Man bija normāla ģimene. Mēs visi mīlējām viens otru bez gala. Viņi bija viss, kas man piederēja, un es viņiem. Manam tēvam piederēja rančo, mamma bija biznesa haizivs un mana mazā māšele vienkārši bija gudrākais sava vecuma bērns visā valstī.


Mēs dzīvojām pārticībā un regulāri ziedojām naudu tiem, kam tās trūka. Vecāki man mācīja būt dāsnam un labestīgam, un es tāds nudien biju. Skolā man bija daudz draugu tikai tāpēc, ka es nevienu neatgrūdu un neņirgājos, kā to darīja vairums mana vecuma pusaudžu.


Es biju laimīgs un pateicīgs par visu, kas man piederēja, jo tā bija īsta bagātība. Kad man bija 16, iepazinos ar kādu meiteni Letīciju, kura kļuva par manu draudzeni vesela gada garumā. Tieši tik ilgs laiks mums tika atvēlēts un ne vairāk, jo viņa bija neārstējami slima.

Viņas neregulārās epilepsijas lēkmes meiteni pavisam nobeidza, lai gan mani vecāki piedāvāja viņai labākos speciālistus, kuri centās to visu apturēt un paildzināt viņas mūžu, taču liktenim bija citi plāni. Daudz ļaunāki.


Kāda decembra rītā es devos pie Letīcijas, lai kopā dotos uz skolu, taču viņas māte atvēra durvis, un es ieraudzīju viņas saraudātās acis. Sieviete nespēja parunāt, tikai purināja galvu un cieši pie mutes turēja mutautu.


Vēlāk es uzzināju, ka Letīcijai bija sākusies lēkme pēc kāda mūsu strīda, kurā paziņoju, ka man tāda meitene nav vajadzīga, jo viņa nerūpējās par sevi. Viņa neapmeklēja manas ģimenes piedāvātos speciālistus, viņa atteicās no medikamentiem, uzskatot, ka dzīvi izbaudīs līdz pēdējam pilienam. Nu, lūk, mēs sastrīdējāmies, viņa bija viena mājās, sākoties lēkmei, Letīcija ar seju bija iekritusi spilvenos un nosmakusi. Viņas māte no rīta savu meitu atrada bez dzīvības pazīmēm.


Tajā dienā es pats arī vēlējos būt miris. Atceros, kā uzkāpu uz daudzstāvu mājas jumta un raudzījos lejup un skrejošajiem cilvēkiem, kuri dzinās pēc savas neaizsniedzamās dzīves, un mašīnām, kuras izskatījās tik smieklīgas un sīciņas. Tajā dienā es gandrīz nolēcu, bet mani apturēja nezināms spēks.


Visu labo, kas man bija iepriekš vienā rāvienā nomainīja bēdu ieleja. Es nespēju gulēt, ēst, domāt, doties kaut kur ar draugiem vai uz skolu. Viss, ko es darīju - truli blenzu grieztos, neceldamies no gultas vairākus mēnešus. Neviens nesaprata, kas man ir, arī es pats.


Pie manis nāca dažādi ārsti un psihologi, runāja ar mani, mācīja, kā dzīvot, bet neviens no viņiem nebija zaudējis cilvēku tik stulbā veidā. Un es pie tā biju vainīgs. Es atņēmu Letīcijai dzīvību, būdams idiots, pārmetot viņai to, kas viņu darīja laimīgu.


Naktīs es plēsu sev ārā matus, dienās es biju apātisks un nerunāju. Es negribēju neko, izņemot nomirt. Ātrāk gribējās tikt pie meitenes, kuru mīlēju no sirds, un pa īstam, lai gan nevienam tas līdz galam skaidrs nebija nekad. Vecākiem šķita, ka es allaž pārspīlēju, bet es jutos pilnībā saplosīts un vientuļš.


Pēc laika man izdevās nedaudz atkopties, taču tas nebija uz ilgu. Es devos ārā ar draugiem, izklaidējos, satikos ar padauzām, taču atlika tikai atcerēties Letīcijas silti brūnās acis un burvīgo smaidu, un viss atgriezās. Tā bija kā slimība. Labās dienas mijās ar sliktajām, apgriežot manu dzīvi kājām gaisā. Es nekad nezināju, kāda diena būs, kad pamodīšos.


Es kļuvu agresīvs, sāku meklēt kašķi ar gados vecākiem, kāvos skolā un pat ar draugiem. Es biju nekontrolējams, un neapzinājos, kas darās manā galvā. Letīcijas nāve mani bija pazudinājusi.


Tad man uzstādīja diognozi - depresija. Smieklīgi, ne? Itin nemaz. Es dzēru anti-depresantus, man tika nozīmētas dāžādas terapijas, un tas palīdzēja līdz brīdim, kad mans tēvs cieta smagā avārijā, kuras rezultātā mana māsa zaudēja dzīvību un mana māte tēvam nocirta galvu ar malkas cirvi.


Viss atgriezās. Es atteicos lietot jebkādus medikamentus, kas mani notrulināja un lika dzīvot pasaku valstībā. Viņa pazaudēja savu vietu augstajās aprindās, un mēs ievācāmies viņas vecāku mājās šeit. Tad mammu ieslodzīja klīnikā, jo viņa bija slepkava, pie tam vēl nepieskaitāma.


Es līdzinos viņai, un tas ir biedējoši, jo vēl aizvien labās dienas mijas ar sliktajām, un man ir grūti atšķirt, kā es jūtos konkrētajā dienā. Man ir bail pašam no sevis.


Realitātē mani atgriež kaut kādas čalas aiz loga. Paverot aizkarus, redzu bariņu bērnu, kuri mīņājas pie klīnikas ieejas, gaidot kādu, kas viņus ielaidīs iekšā.
Un tad man prātā iešaujas neprātīga ideja, kā jau mēdz notikt ar mani.


Nedaudz sakārtoju izpūrušos matus un uzvelku virsjaku.
Es vēlos satikt mammu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 10

0/2000

emotion

 2  0 atbildēt

" P.S. Šis ir stāsta otrs galvenais varonis. " nekad nedari tā!  emotion 

 1  0 atbildēt