local-stats-pixel

Tumsa. 10

 127  0

Man kaut kādā veidā izdodas izrauties no uzbrucēja tvēriena un apgāzt viņu uz muguras. Viņam uz sejas ir šalle, kura neļauj piekļūt viņa sejai.
Cieši piespiežu stāvu tuvāk zemei, atbalsoties ar rokām pret viņa trauslajiem pleciem. Tad es norauju auduma gabalu, atklājot viņa nosvīdušo seju, kura atstarojas mēnessgaismā.


-Idiots. - Nolamājos un pieceļos kājās, nopurinādama sniegu no apģērba.
-Tu nu gan sacepies.. - Markuss arī pieceļas kājās un apsēžas uz soliņa, kur pirms brīža sēdēju es.
-Tu vispār domā ar galvu, ko dari?! - Uzkliedzu brālim tā, ka viņš noraustas.
-Piedod, es negribēju tevi tik ļoti pārbiedēt.. - Puisis cenšas attaisnoties, bet es atmetu ar roku.
-Visu gaišu. - Uzsaucu un metos vieglā riksītī atpakaļ uz mājām.


Megana vēl aizvien saldi guļ un nav pamanījusi manu prombūtni, tāpēc arī es atbrīvojos no drēbēm un palienu zem vēsajiem palagiem, lai aizmirstos vismaz uz pāris stundām.


*


-Eu, miegamice, celies! - Mega krata mani aiz pleciem, un es negribīgi atveru acis, - Laiks brokastot. - Viņa piebilst.
-Vēl piecas minūtes.. - Noņurdu un pagriežos ar muguru pret viņu.
-Tu atkal biji nebiji naktī šeit. - Viņa pārmetoši nosaka, un es zinu, ka man šī saruna būs jāturpina gribu to vai nē, - Kamilla, tu zini, cik tas ir bīstami? Tu to apjēdz? - Draudzene iesēžas manā gultā un pavelk segu nost, atklājot manu pārāk kalsno ķermeni.
-Jā, zinu, mammu. - Atburkšķu un uzvelku segu atpakaļ.


-Es nejokoju. Es par tevi uztraucos, muļķe, bet tev tas ir pie vienas vietas! Bez tam, tavas problēmas tādā veidā neatrisināsies, tikai kad tu to apjēgsi.. - Megana atbild, taču es vairs īsti neklausos, jo viņa allaž man pārmet vienu un to pašu, itkā nebūtu citas tēmas, par ko runāt.


Dzirdu, kā draudzene pieceļas un pamet istabu, un nopūšos. Varbūt pirmo reizi mūžā viņa nolēmusi likt mani mierā. Jau laižos snaudā, kad sajūtu ledusaukstu pieskārienu uz sava ķermeņa.


-Kas pie velna! - Uzraujos gultā sēdus kā dzelta un nikni vēroju draudzeni, kuras rokās atrodas neliels spainītis ar ledus gabaliem. Tie atrodas arī manā gultā..
-Brokastīs! - Viņa notrallina un parāda man mēli. Iemetu viņai ar spilvenu un negribīgi izvelku savu ķermeni no gultas.


Brokastis, kā vienmēr ir skaļākā ēdienreize. Visi izskatās tik pamodušies un mundri, un tad esmu es, kas izskatās pēc izplūkātas vārnas ar ķīnieshiem līdzīgām acīm. Gar ausīm plūst runas plūdi un man atliek tikai nobrīnīties, cik daudziem naktīs notiek interesanti notikumi, ja jau no rīta ir par ko runāt tik aizrautīgi.


Nelielo ēdamtelpu piepilda bērnu čalas un gaisā virmojoša ēdienu smarža. Mūsu uzraudzes Stefānija un Marianna noliek mums priekšā kūpošu šķīvi auzupārslu putras un skaisti dekorētas amerikāņu pankūkas, taču ēst man gribas vismazāk.


-Mazu uzmanību! - Ierunājas Marianna. Tā ir atlētiska auguma sieviete ar sulīgi medus blondiem matiem līdz muguras vidusdaļai un auksti zilām acīm. Es vienmēr brīnos, kāpēc viņa ir izvēlējusies tieši šo darbu tādā vietā, kā šī.Visu skatieni pievēršas sievietei, tikai es viena raugos savā šķīvī.


-Mūsu pulkam pievienosies jauna meitene. - Sieviete paziņo un telpā ieved apmēram sešus gadus vecu meitenīti ar koši brūnām acīm un tādas pašas krāsas matiem. Garās bizes ir akurāti sapītas un nostiprinātas ar sarkanām matulentām. Viņa cieši sev klāt piespiedusi rotaļu lāci un izskatās nobijusies, - Tā ir Evelīna. - Marianna iepazīstina.


Es ilgi veros meitenītes acīs, cenzdamās atrast iemeslu, kāpēc. Kāpēc viņa ir šeit, nevis pie saviem mīlošajiem vecākiem.. Vai tiešām no tāda bērna var kāds atteikties? Vai tiešām no jebkura var atteikties tik sāpīgā veidā?


Ar skatienu pavadu meiteni, līdz tā tiek apsēdināta pie galda, kur sēž vēl trīs viņas vecuma bērni. Evelīna tikai raugās sev priekšā noliktajā šķīvī, neblizdama ne vārda, gluži kā es.


-Kas gan šoreiz varētu būt par iemeslu? - Dzirdu, kā Megana sačukstas ar Jūliju.
-Vecāki dzērāji vai varbūt nejauši mirusi. - Meitene atbild.


Man negribas klausīties visā šajā spriedelēšanā, bet pieiet viņai klāt un samīļot, pateikt, ka te viņa būs drošībā, lai gan tas skan tik absurdi. Neviens nav pelnījis šeit nonākt un tomēr visi 13 mēs esam nemitīgi cerot uz brīnumu, ka ātrāk kļūsim pilngadīgi un varēsim visu pamest, lai gan savā ziņā šīs ir mūsu mājas, lai cik briesmīgi tas izklausītos. Mēs piederam šai vietai.
Iekožu mēlē un palūkojos uz brāli, kurš skatās man virsū un ar lūpām cenšas izveidot vārdu "piedod". Parādu viņam vidējo pirktu un pieceļos, atstādama brokastis neaizskartas.


Ieskrienu rotaļu istabā un apsēžos uz platās palodzes, atspiezdama muguru pret spilvenu. Aiz loga lēnām griežas sniega vērpetes, radot idillisku atmosfēru. Taču tā visa ir sasodīta ilūzija.
Iekožos celī un aizveru acis. Pie durvīm kāds pieklauvē un nesagaidījis atļauju, ienāk iekšā.


-Hei, mās. - Pie manis pienāk Markuss, rokās turēdams karsti kūpošu bļodu ar pankūkām, - Šitās nočiepu no virtuves, tikko ceptas. - Viņš piebilst, pasniegdams man trauku, taču es to pastumju tālāk.
-Piedod vēlreiz par vakardienu, muļķīgs joks, bet es tevi gribēju pārmācīt, lai tā vairs nerīkojies. Es negribu, ka tu klīsti tumsā. - Brālis piebilst.


-Nav runas par to un tā nav tava daļa. - Atbildu, - Es vienkārši pēdējā laikā daudz domāju par mūsu vecākiem un ģimeni.. Vai tiešām nebija neviena, kas mūs varēja paņemt aizbildniecībā? - Ieskatos brāļa sūnu zaļajās acīs.
-Es arī par to domāju, un vēl par to, cik vecāki bija gļēvi, ja tā spēja rīkoties. Viņi domāja tikai par sevi! - Brālis aizsvilstas.


-Nerunā tā! Viņi mūs mīlēja vairāk par visu.. - Pārmetoši noburkšķu, paķerdama vienu pankūku.
-Tad kāpēc pameta? Starp citu, viņi savā atvadu vēstulē bija minējuši, ka mums jādodas tiesi uz šo bāreņu namu, vai nav dīvaini?- Markuss jautā, - Un es priecājos, ka arī tu šeit esi, jo es nezinu, kā es to visu viens izciestu. - Brālis saņem manu roku, un apskauj.


Es apskauju viņu pretī un tiešām esmu pateicīga, ka neesmu šeit pilnīgi viena, kā lielākā daļa bērnu. Man vienmēr būs brālis, un tas ir pats galvenais. Mēs kopīgi pievarējam atlikušās pankūkas un atkal viens otru ķircinām. Tas nozīmē, ka viss ir kārtībā.


Pamazām telpu piepilda pārējie cilvēki. Kad visi ir sanākuši, Stefānija pieceļas kājās un aizver durvis.
-Man jums ir kaut kas jāpasaka. - Viņa iesāk, balsij mazliet drebot. Stefai ir ap 50, viņai ir silts smaids un iesirmi mati.


-Aiziet! - Dāvids uzsauc. Izlēcējs. Vienmēr un visur.
-Mums šodien ir paredzēta ekskursija. - Viņa turpina, ignorēdama Dāvida piezīmi.
-Uz kurieni? Uz pamestajām dārzu būdām vai mazo veikaliņu pārdesmit kilometru attālumā? - Viņš turpina zoboties.
-Aizveries, Dāvid. - Uzsaucu un viņš apklust. Pasmaidu pie sevis.


-Brīdinu jau iepriekš, ka šajā ekskursijā varēs doties tie jaunieši, kas ir sasnieguši vismaz 16 gadu vecumu, tā tad pieci no jums. - Stefānija informē.
-Kur mums būs tas gods doties? - Mega iejautājas.


Telpā iestājas klusums. Visi cer, ka tā būs iespēja izlauzties no šīs vietas un aplūkot pasauli, kurā kūsā dzīvība.


-Uz psihatrisko klīniku. Esiet gatavi pēc stundas. - Stefānija paziņo, pamezdama telpu.
-Es laikam pārklausījos? - Sašutusi nomurminu.


Megana tikai papurina galvu, pati būdama līķa bālumā. Tā vieta ir pēdējā, kur es vēlētos nokļūt, un tagad mūs tur ar varu aizvilks..

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000