"Jaunais cilvēk, vai jūs gadījumā neesat pārāk vecs, lai ietu Helovīnos diedelēt konfektes?" viņa jautāja vīrietim viņas priekšā. "Kāpēc? Mana meitiņa ir turpat man aiz ..." Vīrietis pagriezās un neredzēja nevienu sev aiz muguras, toties sadzirdēja riepu kaucoņu aiz nākamā stūra.
Es ienīstu tās reizes, kad nakts vidū man sagribās aiziet uz tualeti un ar acs kaktiņu saredzu savu atspulgu. Tas turpina parādīties pat pēc tam, kad izmetu ārā savu spoguli.
Ir 2020. gads un es esmu pēdējais cilvēks uz Zemes. Es ļoti nožēloju to, ka mana dzimšanas dienas vēlēšanās bija miers visā pasaulē.
"Ātri," šoferis man skatījās acīs tieši pēc avārijas, "izsauc priekš šī vīrieša ātro palīdzību, tūlīt pat!" "Tūlīt to izdarīšu," pateica, kāds pasažieris pirms iziešanas tieši cauri man.
"Uzspēlēsim paslēpes," mana mazā meita teica, kad liku viņu gulēt. Es biju noguris, bija vēls un es vairs negribēju spēlēties. Mazā saskuma, taču neko neteica. Kad no rīta ienācu viņas istabā istaba bija tukša. Neko ļaunu nenojausdams, es sāku meklēt viņu pa skapjiem. Gan jau, ka mazā pamodusies ātrāk un izdomājusi, tagad uzspēlēt paslēpes. Mans miers izgaisa brīdī, kad uz viņas naktsgaldiņa atradu zīmīti ar vārdiem:" Tēti, mani pa logu pasauca, kaut kāds jauks onkulis, kurš teica, ka aizvedīs mani uz labāko slēptuvi priekš paslēpēm, jo tur mani neviens neatradīs. Izskaiti līdz 10 un nāc meklēt mani."