Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #1028

Kad, kāds viņam pateica, ka pēc nāves dzīvē vienīgie, ko varēs redzēt ir tie, ko tu dzīves laikā esi nogalinājis, viņš pateica, ka tās ir muļķības un vecu sievu pļāpas. Tagad, kad viņš atjēdzās un redzēja savā priekšā tūkstošiem melnu, pogainu acu, viņš vēlējās kaut savā dzīvē, lai tiktu vaļā no zirnekļiem būtu izmantojis tikai bļodiņu un avīzi.

Mana mamma ir ļoti laba lidotāja. Viņa pat spēj taisīt piruetes, kad ieslēdzu ventilatoru.

Es pateicu sievietei, kura mani nolīga, lai izdzenu dēmonus no viņas meitas, lai pamet istabu, lai viņu nevarētu pavest Sātana meli. Tiko kā es istabā atrados bez viņas, es beidzot iznācu no šī tizlā priestera ķermeņa un varēju iemiesoties viņas mazajā meitiņā.

Kad man bija desmit gadu, es atklāju, ka spēju sarunāties ar dzīvniekiem. Kad man bija trīspadsmit gadu, es uzzināju, ka es nebiju runājis ar suni. Es biju runājis ar meiteni, kas dzīvo sienās.

Tas ir tik kaitinoši, ka austiņas vienmēr salūst visnepiemērotākajos brīžos. Nu ko, nāksies vien nožņaugt viņu ar rokām.