Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #1012

"Kas ir apakšā?" Mans labākais draugs jautāja, kad es viņam parādīju caurumu mana pagalma nomalē. "Tur nav dibena," es čukstēju, kad pastūmu viņu bedres virzienā...

"Es no sirds jums pateicos, par to, ka atradāt viņu," viņš teica, kad paņēma mazo meitenīti savās rokās. "Vai tu vedīsi mani pie tēta?" viņa klusi jautāja, kad izgāja no mājas.

"Līdz nāve mūs šķirs," kapu zaglis nomurmināja, kad novilka gredzenu no nelaiķes pirksta. "Piekrītu!" viņa nokliedzās, kad zārka vāks aizrita ciet, iestumjot zagli zārkā.

Mana meitene mani ielūdza ciemos uz Pateicības dienu. Tā bija pirmā reize, kad viņa mani ielūdz ciemos. Mans stress pazuda un padevās bailēm tajā brīdī, kad sapratu, ka viņas mājās no plastmasas bija ne tikai mēbeles un galda piederumi, bet arī ēdiens šķīvjos un ģimenes locekļi, kas sasēdušies ap svētku galdu.

Es pavadīju ilgu laiku, tīrot un labojot manas meitiņas divriteņa bremzes. Protams, es to darīju jau krietni par vēlu, lai tam būtu kāda nozīme, bet tas lika man justies nedaudz mazāk noskumušam.