Foto: Pixabay.com
Pēdējo reizi es tik ļoti raudāju, kad es griezu Sīpolu. Ehh, Sīpols bija labs puika.
Foto: Pixabay.com
Es zināju, ka man ir jāiziet caur portālu, lai glābtu ģimeni. Es izgāju cauri portālam un aizdomājos kāpēc man uz telefona ekrāna ir ģimenes foto, kurā esmu es ar cilvēkiem, kurus redzu pirmo reizi un kāpēc man pirkstā ir gredzens ja neesmu precēts?
Foto: Pixabay.com
"Viņi izskatās gluži kā mēs!" Šis iekalum, kādā Marsa alā izrādījās patiesība, kad tad, kad atgriezāmies uz kosmiskās stacijas pēc izpētes misijas un veicām pārskaiti, lai pārbaudītu vai kāds nav palicis iepakaļ, un izrādījās, ka mūsu ir vairāk kā jābūt.
Foto: Pixabay.com
Mirklis, kad sapratu, ka iešu bojā bija mans laimīgākais laiks mūža. Beidzot viņš vairs nevarēs man nodarīt pāri.
Foto: Pixabay.com
Viņš ieskatījās manās acīs, kamēr glāstīja manus matus, kamēr čukstēja:" tu, taču saproti, ka es bez grūtībām varētu tevi nogalināt, bet es to nedarīšu..." Viņš nepateica pēdējo vārdu, bet es to viegli varēju nolasīt viņa acīs - šonakt.
Foto: Pixabay.com
Es aizklāju ar rokām ausis, kad bišu dunoņa kļuva ar vien skaļāka un kaitinoša. Tad es sajutu kā dzelonis iedurās manā plaukstas ādā.
Foto: Pixabay.com
Pāris stundas pēc tam, kad mani apraka dzīvu es biju laimīgs, sadzirdēdams, ka kāds rok mani ārā. Mans prieka pilnais optimisms ātri beidzās, jo sapratu, ka rakšanas skaņas nāk no apakšzemes nevis virszemes.