Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #92
Mana vecmamma ir ar kustību traucējumiem jau vairākus gadus, bet tas viņai netraucē rāpot pa griestiem un sienām.
Šī bija pirmā reize, kad mana bijusī mani redzēja vairāk kā gada laikā. Es pie sevis biju izdomājis, ka laiks, beidzot, atgriezt vaļa diegus uz viņas plakstiņam, lai viņa var ieraudzīt mūsu jauno dēlu.
Pirms es paspēju reaģēt, vīrs izvilka cirvi no sava mēteļa iekšienes un nolika to uz galda manā priekšā. Es kārtīgi izvēlējos vārdus, kurus viņam teikt:” Pat ar čeku, es nevaru jums atdot naudu vai apmainīt preci ar visiem šiem asins pleķiem uz preces.”
Pirms es spēju aiziet gulēt, es pārbaudu mājai vai ir aizslēgtas visas durvis un aizvērti visi logi. Ja viss ir aizslēgts un aizvērts, es dodos tālak uz nākamo māju.
Manas acis bija kā pielīmētas, biedējošajai grāmatiņai, ko atradu mūsu jauno kaimiņu mājā. Kad es aizšķirstījos līdz grāmatas beigām, es ievēroju, ka tai ir tukšs lauks ar šodienas datumu pierakstītu zem lauka.
Man beidzās telefona baterija. Esmu pazaudējis lādētāju. Tagad esmu pilnīgā tumsā un dzirdu kā viņi nāk.
“Ak, vecmāmiņ tev ir tik lieli zobi! Bet mani ir lielāki,” viņi smīnēja un viņas asinssarkanie spārni apņēma kliedzošo vilku, kad viņa sāka baroties.
Es ieskatījos sātana acīs, kad paspiedu viņa roku. Tas ir rets gadījums, kad kāds piekrīt darījumam ar mani. Laikam jau viņš ir ļoti izmisis.