Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #70
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #711
34
0
“Tēti, man bija slikts sapnis!”
“Vai tu gribi iekāpt gultā un pastāstīt par to?”
“Nē, tēti.”
“Kāpēc nē, mīļumiņ?”
“Jo manā sapnī, kad es tev pastāstīju par sapni, būtne, kas nēsā mammītes ādu piecēlās.”
Es vēroju kā tu taisi manu sviestmaizi, lai tad, kad tu nomirsi es zinātu, kā tas ir jādara.
Man pašam nav bērnu, bet reiz, kad apmeklēju draugus viņu fermā, mana čoma jaunākā meita, kurai tajā laikā bija pieci vai seši gadi ļoti baidījās no vistām. Es centos viņai izskaidrot, ka vistas šeit nav, lai mums darītu pāri, bet viņa tam neticēja. Es sēdēju pie krāsns, skaoties uz vistām dažas pēdas no manis, kad sajutu karstu elpu manā ausī un viņa tur iečukstēja:”Redzi, viņš vienmēr vēro.”
Es sēdēju autobusā un tas apstājās pie medicīnas klīnikas. Maza meitenīte, kas sēdēja man priekšā pagriezās pret viņas tēvu un pateica:” Nāve ir nabago vīru dakteris.” Ar to arī viss beidzās...
Mani nosauca par godu manai vecmammai pa mātes līniju, kura nomira divus gadus pirms piedzimu un ir vērts pieminēt, ka esmu pirmais mazbērns, kurš piedzima pēc viņas nāves. Mani vienmēr viss interesēja par laikiem, kad viņa bija mazs bērns. Kādā dienā mana mamma atgūlās, lai nosnaustos un, kad viņa pamodās es stāvēju viņas gultas malā un vēroju viņu. Kā man stāsta es esmu jautājusi:” Vai tu atceries kā bija tad, kad es biju mammīte un tu mazulīte?”
