Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #40
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #412
Pie manis palika daži draugi. Kāds no viņiem joka pēc pateica Asiņāinā Mērija veroties spogulī manā pagrabā. Nekas nenotika un visi aizgājām gulēt. Tad ap 2 naktī es pamodos un izklausījās itkā kāds ārdītos pa pagraby. Es pavēros apkārt un sapratu, ka troksnis ir pamodinājis arī draugus, tāpēc jautāju vai, kāds negrib aiziet paskatīties, kas tur notiek.Visi bija pārak nobijušies. Mēs mēģinājām tos ignorēt, līdz beidzot, lēnām iemigām. Dienasgaismā viss likās labi un par naktīnotikušo vairs nedomājām. Līdz dažas dienas vēlāk es pētīju vecas bildes manā kamerā un es ieraudzīju foto, kuru es noteikti neesmu uzņēmis. Tajā bija nofotgrāfēts tas draugs, kurš teica Asiņāinā Mērija. Fotogrāfijā bija redzams kā viņā skatās spogulī un tai bija uzlikts ļoti tumšs filtrs. Es pajautāju visiem, kuri tonakt palika pie manis, kurš to izdarīja un visi zvērēja, ka nav to darījuši. Tad kurš to izdarīja?
Manā mājā ir kustību sensori un kādā dienā, kamēr gāju uz tēva draudzenes māju iedarbojās mana signalizācija. Policija atbrauca un konstatēja, ka tēva uzstādītais kustību sensors ir nostrādajis tēva istabā, kad tur neviena nav bijis. Tēvs nodomāja, ka tas ir bijis defekts tāpēc nomainīja sistēmu. Pēc pāris dienām signalizācija atkal skanēja un tieši tāpat, kā pagajušajā reizē, kustību sensors bija nostrādajis tēva istabā, kamēr tur neviena nebija. Kad mēs mēģinājām to mainīt trešo reizi un viss atkal atkārtojās mēs padevamies, pieņēmot, ka pie vainas ir mana mamma, kura nomira, kad es biju jaunāka, kura spokojās, jo nevienam nepatīk tēva jaunā meitene.