Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #37
Mans vectēvs nomira pirms gada, kad manam dēlam bija aptuveni gadiņš. Visa ģimene katru piektdienu ēda kopīgas pusdienas tā kā mans dēls viņu bija redzējis vairākas reizes. Mans vectēvs bija ļoti kluss, lepns vīrs, taču, kad viņš domāja, ka ir viens vai neviens viņu neredz viņš mēdza taisīt smieklīgas sejas, lai sasmīdinātu manu dēlu. Dažas naktis pēc bērēm mans dēls nakts vidū sāka nekontrolēti smieties. Es izkāpju no gultas paskatīties, kas noticis un atrodu manu dēlu sēžam viesistabas vidū tumsā smejamies:”Es jautāju:Ei, draudziņ, ko tu dari?” Zīdaiņu valodā viņš pasaka:”Papiņš smieklīgs”. Es kļūstu mazliet nervozs kaut kāda iemesla dēļ un savācu viņu un aizvedu uz mūsu istaba uz atlikušo nakti. Aizejot viņš teica:”Atā, papiņ”. Un pēc tam iedod buču kaut kam ko es noteikti nevarēju redzēt.
Pirms dažām nedēļām mana meitene un es gulējām kopā, kad es pamodos no tā, ka viņa kādam jautāja:”Ko tu dari?” Viņa dažreiz runā miegā, bet tas skanēja tik pārliecināti un apzināti, ka tas mani uzmodināja un jautāju par ko viņa runā. Tad viņa pamodās un teica, ka viņai likās, ka kāds ir gulas kājgalī. Domādams, ka tā ir kāda pushalucinācija vai sapnis es aizgaju gulēt tālāk. Pēc apmēram stundas es pamodos un redzēju kādu stāvam uz gultas ar palagiem aptītiem ap kaklu. Es nezināju, ko darīt, bet vienīgais ko spēju pateikt bija:”Ko tu dari?” Mana draudzene tad pamodās un pamodināja mani. Es biju sapņojis to pašu ko viņa un pateicis arī tieši to pašu.