Tulkoti īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #30
2026. gadā Mesija atgriezās uz Zemes. Šoreiz sievietes veidolā. Viņa izpildīja brīnumus un ārstēja svešos. Nebija nekādu šaubu par viņas īstumu. Viņa reizē parādījās visās valstīs. Visi ticēja viņai. Visi pielūdza viņu. Pēc, kāda laika iesākās mūsu vēstures periodu, kuru dēvē par Miera laiku. Viņa uzgāza mums īštu bumbu pastāstot, ka paradīze ir gandrīž pilna. Neviens nebija devies uz elli šajā periodā. Bija ierobežots vietu daudzums paradīzē. Paradīze tiktu slēgta visiem, kas nomirs pēc tam ,kad tās vārti tiks aizvērti. Tad sākās masveida pašnāvības. Viņa pastāstīja, ka atņemt sev dzīvību nav grēks. Sacīkstes sākās. Viņa paskatījās un sajutās apmierināta. Viņa atgriezās mājās, uz viņas uguns un liesmu troņa un apsveica visus, pakratot savus trakos ragus.
Smīnošā seja blenza uz mani no tumsas caur manas guļamistabas logiem. Es dzīvoju 14. stāvā.
Es mocījos ar iemigšanu tajā naktī lauku mājiņā, kad visi portreti uz sienas bija portreti ar kroplīgajiem, deformētjaiem un dīvainajiem. Es nekad neesmugulējis tik labi kā tad, kad no rīta pamodos un ieraudzīju, ka visu portretu vietā ir logi.
Manā datorā uz dekstopa bija uzlikta bilde ar mani guļam. Es dzīvoju viens.
Kerola nekad nevalkāja viņas drošības brilles. Tagad viņai tās vairs nevajag.
“Mammu, onkulis, kas sēž uz kāpnēm saka, ka tev vajadzētu doties prom!”
Nav nekas tik iepriecinošs kā mazuļa smiekli. Izņēmums ir tad, ja ir 1 naktī un tu dzīvoklī dzīvo viens.