Tulkoti īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #26
Tulkoti īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #271
53
0
Mamma man vienmēr teica, lai nekad neeju uz pagrabu, bet es ļoti gribēju redzēt, kas tur taisa troksni. Tas skanēja gandrīž kā kucēns un es gribēju redzēt kucēnu tāpēc atvēru pagraba durvis un uz pirkstgaliem devos lejā. Negaidīti mamma uzkliedza uz mani un izrāva no pagraba. Mamma nekad nebija kliegusi uz mani, tāpēc es noskumu un sāku raudāt. Mamma teica, lai nekad vairs neeju pagrabā un iedeva man cepumu. Tas mani padarīja priecīģāku un tāpēc es nepajautāju kāpēc puika pagrabā taisīja trokšņus kā kucēns un kāpēc viņam nebija roku un pēdu.
Sieviete, izdzīvotāja un trenēta gide, kura mīlēja doties nometnēs un izdzīvot vienatnē devās kārtējā ceļojumā. Pēc 2 nedēļām viņa atgriezās mājās. Viņa attīstīja savas kameras filmiņu un atrada daudzas fotogrāfijas kā viņa guļ naktī, dažādās naktīs. Kopš tā laika viņa nekad nav devusies kempot.
Reklāma
Kāds armijnieks dodoties mājās ar mašīnu brauca pa kalnu ceļu. Pa gabalu viņš pamanīja, ka notikusi avāriju .Lēnām samazinot ātrumu viņš tuvojās ar domu palīdzet. Braucot tuvak viņš ievēroja, ka mašīnas nav pat salauztas, bet vienkārši noliktas ceļa vidū. Pie tām uz asfalta guļ divi cilvēki. Mirkli vēlāk atskaoties aizmugures spogulītī viņs pamanīja lielu baru ar cilvekiem saplēstās drēbēs un mirdzošām acīm skrienam viņa mašīnas virzienā. Armijnieks iespieda pedāli grīdā un aizmuka no vietas...
Kad man bija 15, es un mana mamma sēdejām virtuvē un runājām. Pie sienas bija pakaramais uz kura glabājās atslēgas. Pakaramais bija apmēram 2 metrus no mums. Pēkšņi atslēga pacēlās gaisā no pakaramā unaizlidoja pie mums. Tā bija veca, 19. gadsimta atslēga, kura bija smaga, no kārtīga metāla. Atslēga nolaidās turpat pie mūsu kājām. Tā ir pirmā un vienīgā reize, kad es nespēju neko izskaidrot.
Tev patiks šie raksti
