local-stats-pixel

Tukšums1

 53  0

Sveiki, mīļie spoki! :) Kādu laiku esmu aizrāvusies ar stāstu rakstīšanu. Ceru, ka tie patiks arī kadam no jums! Lūdzu izsakiet savus viedokļus!

Es stāvēju tieši pretī stiklotajai virsmai, aiz kuras man pavērās naksnīgā Ņujorka. Tik rāma un mierīga, bet tieši tajā pašā mirklī biedējoša. Stāvēju te jau labu mirki, taču laiks likās apstājies. Sirds te zaudēja, te atkal aguva sirspukstus, elpa bija aizrāvusies un es turpināju klausīties klusumā, izbaudot to.

Stikla virsma pavisam viegli un neuzkrītoši atspoguļoja manu siluetu. Tajā varēja redzēt kalsnu vidusmēra auguma sievieti melnā naktskreklā. Tā biju es! Ar rokām biju apņēmusi savu vidulki, mēģinot rast mieru, taču viss nebija tik viegli. Ne manā gadījumā.

---

Tikko biju apmetusies Langham Palace numuriņā, kas atradās 52. stāvā - Tukšums... - es pietiekami skaļi ievaidējos un tuvojos logam, kad mani iztraucēja kāda balss.

- Vai es varu jums vēl kā palīdzēt? - Vīrs, kas atgādāja manas mantas, man taujāja.

- Nē, paldies! - Es vāji uzzmaidīju un tuvojos vīram, pastiepjot tam dzeramnaudu.

- Jauku vakaru, O'Neilas jaunkundz! - viņš apmierināti izdvesa un pazuda.

Mirkli stāvēju turpat kā zemē iemīta. Pirmo reizi savā dzīvē biju tik apjukusi un nezināju ko darīt. Likās, ka pamats zem kājām sāka pazust... - Hmm.. - ieņurdējos - Veiksmīga, bagāta... - domīgi iesāku un lūkojos uz savām rokām, kas kaut ko virpināja starp pirkstiem - Kam tu tagad esi vajadzīga!? -aizlūzušā un pavisam zemā balsī jautāju sev. Sajutu sāpēs sažņaudzmies sirdi un centos pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no šīs nepatīkamās sajūtas. Iegāju virtuvē lai ielietu sev glāzi auksta ūdens. Tas palīdzēja.

Brīdi vēlāk jau nedaudz nomierinājusies sēdēju pie bāra letes un turpināju spēlēties ar gredzenu, ko tagad jau biju noņēmusi no pirksta. Tas bija no zelta un ar sarkaniem akmentiņiem. To uzdāvināja mans līgavainis Dilans, no kā es šodien aizbēgu. Acīs sariesās asaras un es šņuskstēju - Jā, iespējams, tu man nodarīji pāri, taču esmu stipra un tikšu tam pāri, vai ne, meitēn? - jutu kā asaru tērcītes norit pa vaigiem - Manā dzīvē vairs nebūs vietas ne tev, ne citiem vīriešiem! - solīju sev.

Piecēlos un devos loga virzienā. Manī radās kvēla vēlme atbrīvoties no šī grdzena, taču tas nebija iespējams. Labprāt būtu izmetusi to laukā pa logu. Lai tas nes veiksmi kādai citai! Mirkli mētāju gredzenu plaukstā, taču tad triumfējoši izsaucu - Tās nav beigas!

---

Biju nogurusi. Lidojums no Itālijas, kurā atpūtāmies kopā ar Dilanu, viņa nodevība, tagad Ņujorka... - tas viss bija pārāk daudz. Tāpēc izvēlējos attīrīties no šiem nepatīkamajiem notikumiem un pārdzīvojumiem ašā dušā un devos pie miera.

-Nē! Nē!... - murgoju un grozījos no vieniem sāniem uz otriem kā negudra - Tu nedrīksti! Tu to man nenodarīsi! - saucu un drīz pēc tam jau biju pielēkusi gultā sēdus. Biju kā ar ūdens spaini nolieta un trīcoša. Manā sapnī jau atkal bija Dilana pāri darījums. Centos nomierināties un nedomāt par notikušo. Izlīdu no gultas un plikām kājām, ģērbta tikai vieglā naktskrekliņā uz lencītēm, es pieplaku logam.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Labošos, paldies! emotion

 0  0 atbildēt