Melisa
-Te ir pasakaini. - Es klusām nosaku, ļaudama vējam spēlēties ar matiem. Aiz muguras ir dzirdams mašīnu troksnis, bet fonā skan klusa nu jau klasiskā mūzika. Aleksa roka manējā iegulstas tik ideāli, ka ir tāda sajūta, it kā mēs būtu radīti viens otram.
Otra plauksta uzgulstas uz manas muguras. Lai gan mugurā man ir kažoks, es vienalga to jūtu caur visām kārtām. Tā ir kā elektrības strāva, kura mani spēj gan uzlādēt, gan arī nogalināt vienlaikus.
-Es centos. - Viņš čukst man matos, pavisam lēni virzīdamies uz galda pusi.
Mēs agrāk bieži vien mēdzām vakaros iedegt sveces, saliet glāzēs vīnu, ieslēgt kādu labu mūziku un vienkārši ļauties dejai dzīvojamās istabas vidū. Es vienmēr piespiedu pieri pie viņa zoda, elpodama patīkamo aromātu, kas no Aleksa plūda. Mēs klusējām, tomēr visas ikdienas raizes un nebūšanas izgaisa ar dejas palīdzību.
Arī šobrīd es jūtos tāpat. Es vairs nedomāju ne par ko citu, vienīgi par to, ka nevēlos, lai šī deja kādreiz beigtos un mums atkal nāktos izšķirties.
-Es biju muļķis. - Vīrietis turpina runāt pieklusinātā, zemā balsī, - Es sarunāju visādas draņķības.. - Viņš saka, kutinādams ar savu elpu manu seju.
-Es arī neesmu nekāda svētā. Man vajadzēja pateikt.. - Es atbildu, iedomādamās par Danielu un to, ko viņš šobrīd dara? Vai viņam klājas labi? Es ļoti ceru.
-Vai tu vēl ar viņu tiecies? - Seko nākamais jautājums. Jo vairāk par to nākas domāt, jo smagāka kļūst mana sirds.
Papurinu galvu, jo tas ir viss, ko spēju izdarīt.
-Es tevi mīlu, Melisa. - Aleksis pēkšņi saka un nopietni uzlūko mani.
-Un es tevi. - Atbildu, jo tā ir patiesība. Pa visiem šiem gadiem man nebija izdevies atrast nevienu, kuru patiešām mīlēt, bet Aleksis bija īsta svētība. Īstajā brīdī un laikā.
Mēs apsēžamies pie galda, un viņš salej glāzēs vīnu. Mēs to malkojam klusēdami. Es skatos viņa acīs un viņš manējās. Šķiet, ka mums abiem ir kādi 16, un šis ir mūsu pirmais randiņš, tomēr klusēt nav neērti. Viss šķiet tik pareizi un beidzot nostājies savās sliedēs.
Aleksa acīs atstarojas sveču gaisma, radot vēl romantiskāku noskaņu. Pamanu, ka no debesīm pavisam lēni un mierpilni sāk krist nelielas sniegpārsliņas. Pirmais sniegs!
Tās nosēžas uz terases malas, svecītēm un tūdaļ izkūst. Arī Aleksis to ir pamanījis, un mēs abi priecājamies kā mazi bērneļi. Šis ir maģisks brīdis.
Pieķeros pie terases malas un izstiepju plaukstu, vēloties skaistās, smalkās sniegpārsliņas notvert plaukstā. Arī citi cilvēki ir pacēluši acis pret debesīm, lai vērotu šo ikgadējo, bet tomēr īpašo brīdi.
Kad pagriežos, lai paskatītos, kur ir Alekss, vīrietis jau ir man aiz muguras. Viņš ir notupies uz viena ceļa un izvelk no kabatas kastīti. Dziļi dvēselē es jau to zināju.
Kādreiz šis brīdis noteikti atkārtosies. Es pasmaidu, netēlodama sajūsmu, jo atceros iepriekšējo reizi, kad tā bija.
-Vai šoreiz pieņemsi manu sirdi? - Viņš vaicā, atvērdams manam skatienam smalka darinājuma zelta gredzentiņu ar nelielu kristāla akmeni vidū. Tas atmirdz sveču gaismā un mūsu abu acīs.
-Jā! - Es iesaucos, pati sabīdamās no savas spalgās balss. Alekss man to uzmanīgi uzliek pirkstā un atkal noskūpsta plaukstas virspusi.
Es viņu apskauju un tad mēs skūpstāmies. Tik kaislīgi un izmisīgi, itkā tas būtu pēdējais mūsu mūžā.
Kad beidzot spējam atrauties viens no otra, mēs ieejam greznajā zālē, kur pie griestiem mirdz kristāla lustra. Vienā telpas stūrī kvēlo kamīns, kas izstaro gan patīkamu gaismu, gan arī siltumu.
Vidū ir grezni klāts galds divām personām. Viņš palīdz man novilkt kažoku un pasmaida, redzēdams kleitu. Tas ir kā deja vu, tikai šoreiz ar laimīgām beigām.
-Mēs šeit varam palikt tik ilgi, cik vien vēlamies. - Alekss saka, kad esam apsēdušies, - Kaut vai uz mūžu. - Viņš piebilst.
-Man pietrūkst mūsu dzīvokļa. - Atzīstos, jo es tiešām vēlos būt tikai tur.
-Zini, šis viss ir pateicoties tavai māsai. Viņa veda mani pie prāta. - Alekss atzīstas, un es gandrīz vai aizrijos ar dzērienu.
-Lorijai? - Saraucu uzacis, mēģinot saprast situāciju.
-Jā. Viņa bija atnākusi pie manis. Es todien biju piedzēries un pie manis bija māsa. Lorija viņu noturēja par manu mīļāko un kārtīgi iekrāva pa seju. - Viņš tēloti satver žokli un to patausta.
Es iesmejos no sirds, iedomādamās to skatu.
-Nespēju noticēt, ka viņa to izdarīja.. nu, tu jau zini.. mūsu attiecības. - Samulstu, kaut gan esmu pateicīga māsai.
-Izskatās, ka viss beigās ir nokārtojies. Man par to tikai prieks. - Alekss atbild, paceldams glāzi.
Mēs saskandinām par Loriju, kura no jauna saveda mūs kopā.
^
Daniels
-Daniel, tā nav viņa! - Dzirdu Džonatana balsi pie auss, bet ignorēju. Skaļā mūzika, sasvīdušie ķermeņi, kas berzējas viens gar otru un cigarešu dūmu smaka, mani ir pilnīgi apdullinājusi.. vai arī pārāk daudz šotiņi.
Pastumju draugu nostāk un dodos viņas virzienā. Tā ir viņa! Es to zinu! Es viņu pazinu jau mirklī, kad viņa ienāca klubā un pārliecināti apsēdās pie bāra letes, uzgriezdama muguru.
-Melisa, es zināju, ka tu pārdomāsi! - Pieķeros pie sievietes pleca un pietiekami skaļā balsī viņu uzrunāju. Galva ir nedaudz dulla un pasaule griežas ātrāk kā ierasts.
Uzrunātā pagriežas pret mani. Es ilgi vēroju viņas seju, līdz saprotu, ka esmu pamatīgi kļūdījies. Viņa pat nav līdzīga Melisai.
-Ko jūs vēlaties? - Viņa jautā, tukšodama alus kausu.
-Atvaino, viņš ir pillā. - Džonatans piesteidzas man klāt un sāk vilkt prom.
Kā es tā varēju kļūdīties? Kā es varēju domāt, ka Melisa pārdomās... Kāpēc es vēl aizvien katru dienu par to ceru, bet naktīs murgoju.
Vilšanās ir tik liela, ka man gribas iekraut draugam pa seju, paņemt viņa mašīnu un uz pilnu jaudu vizināties apkārt pa tukšiem, vientuļiem ceļiem, līdz beigsies degviela vai aprausies mana dzīve. Tomēr es paklausu.
Mēs izejam ārā, un viņš mani piespiež pie sienas, pielikdams savu dūri man pie žokļa.
-Vecais, kas tev lēcies? Tu vari nelīst klāt visām pēc kārtas un meklēt to savu Melisu! Viss ir beidzies! - Viņš sapurina mani tā, ka atsitu galvu pret ķieģeļu ēku, tomēr neko nesaku.
-Viņa atgriezīsies! - Spītīgi saku, - Es taču neesmu tāds lūzeris. Viņai vajadzīgs tikai laiks.. - To es saku tikai pats sev, cerēdams noticēt saviem vārdiem.
-Sviests. - Džonatans palaiž mani vaļā, un es noslīgstu kā tāda lupata gar sienu, atduroties pie konteinera.
-Tev jāpārstāj dzert. - Draugs ierunājas, ieķerdamies sev matos.
Viņš ir drīzāk mana aukle, ne kompanjons, ar kuru kopā vēlējos aizmirsties.
-Man jābrauc pie viņas! - Pēkšņi aptveru, un man šī ideja sasodīti patīk.
-Pat nedomā. - Viņš brīdinoši saka.
-Es to darīšu, Džonatan. Es panākšu, ka viņa pārcelsies pie manis pavisam. - Apņēmības pilns pieceļos kājās, tomēr galva sareibst tik ļoti, ka nokrītu atpakaļ un atsitos pret miskasti.
Es vienalga braukšu pakaļ Melisai, nekas mani neapturēs.
